svētie un grēcīgie

kā jau tas daždien šai pasaulē gadās, arī manā dzīvē pienāca brīdis, kad reliģijai vismaz nākamos 3 mēnešus jākļūst par manas ikdienas daļu. katru pirmdienas vakaru, līdz tapšu iesvētīta. nē, es negrasos precēties. kaut gan tas varbūt nebūt nemaz tik slikti. nevar zināt, kamēr nepamēģina.

tātad. es neesmu īstena kristiete. neesmu arī ateiste. drīzāk piederu tai grupai, kas tic, ka 'kaut kas' tur augšā ir, var to saukt arī par Dievu, tikai nevienojiet tam klāt visu to pārējo baznīcu būšanu. mācītāja kungs to vakar izskaidroja ar to, ka šī cilvēku grupa ir vienkārši nomaldījusies un nav spējusi pārkāpt pāri tai sienai, kas ved pie Dieva. es gan teiktu, ka cilvēki ir kļuvuši pārāk reālistiski un aizdomīgi. arī brīnumiem un laumiņām neviens vairs netic.

reliģija vispār ir diezgan saudzīgi runājama tēma. reiz ar savu vīrieti sāku par to runāt. hm. gandrīz vai pārāk skaļās balsīs jau aizgājām, jo izrādījās, ka mūsu viedokļi šai jautājumā diez ko nesakrīt. tad pēkšņi un no skaidrām debesīm sāka zibeņot un diezgan ārprātīgi ducināt pērkons. lika aizdomāties. lielais vairums teiktu, ka, nu, sagadīšanās taču. vīrietis, savukārt, ieteica labāk paklusēt, kamēr mani vēl nav debesu dusmas ķērušas:)
kā tas īstenībā ir, drošvien zina tikai Malders un Skallija.

lai nu kā, 5.decembrī es kļūšu par pilntiesīgu draudzes locekli. cheers!:)