cik fakin negodīgi ir tas, ka tieši pēc tādām naktīm jāstrādā tieši visgarākās stundas. katra minūte kā gads velkas, nevar izturēt.
loģiski, ka vakars ievilkās. loģiski, ka bija vēl vairāk alus. loģiski, ka es no rīta biju gatava paskriet zem mašīnas, lai tikai varētu palikt gultā. pēdējā saprāta palieka mani atrunāja. tas ir, es pati esmu sev saprāta palieka.
baaac. nolādētais otrās dinas sindroms.
un vispār. Līcis laikam nav mana stihija.
kā par spīti ārā spīd sasodīti lieliska saule, bet man visu dienu jāsēž telpā, kurā ir aizlīmēti logi. nu labi, pa ceļam uz darbu saule diezgan žilbināja acis. es ar savu kefīra paku rokā, pusdzīvo sejas izteiksmi un ne pārāk brašo soli izraisīju līdzjūtīgus skatienus katrā trešajā pretimnācējā. pārējie vai nu neskatījās, vai arī vienkārši viņiem ir vienalga. nu pareizi. visiem taču viss ir vienalga. iesākumā mēģināju lasīt. palasīju kādu stundu. likās, ka tā stunda ir galīgi mūžīga. un vēl man uznācā ārprātīgs miegs. kompis visu nedaudz uzlabo.
vai kāds nevarētu man atnest rosolu?traki jauki būtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru