holiday stuff.

nav jau tā, ka es būtu aizmirsusi šite rakstīt.
nav jau gluži arī tā, ka nav laika.
slinkums. hmm..nē. nē? nē.

vaaarbūt man ir pazudusi iedvesma, jo es esmu fakin nogurusi?varbūt. ha.

vīkendi joprojām ir jauki. negulēju gandrīz nemaz šitamajā pedējā vīkendā, tamdēļ pirmdienas rītā nepamodos savā labākajā garastāvoklī. vispār pirmdienu rītos nemēdz būt labs garastāvoklis.

es biju uz Avataru, jā. kaut kad sen jau, pateisībā. bet nu - tiiiik feini!šitādu mežu sataisīt nav joka lieta, nebrīnos, kāpēc šī ir dārgākā filma. lieliski.
tātad. tas bija piektdienas vakars. pēc filmas braucām uz Tesco, kur joprojām ir daudz aizraujošāk iepirkties naktīs. toffee-chrunch cookies varētu iedēvēt par paradīzes cepumiem, akdies, nekad neko tik garšīgu nebiju ēdusi.
sestdienā es gulēju. gribēju gulēt ilgi, bet Ardžens ietesās istabā 10os [!!!] rītā un tā es vairs nevarēju pagulēt. bet iemesls manis brutālai pamodināšanai šoreiz vismaz bija attaisnojams, es dabūju savu algu. tā, ka mans kliedziens palika pusizkliegts, tikko sapratu, ka Ardženam rokās mana nauda:D

par spīti tam, ka neredzēju sapnim beigas [nu jau vairs arī neatceros, kas tas bija par sapni], diena izdevās lieliska. aizbraucām ar Kristīnu un Amandu uz slidotavu. ok, tā varbūt arī nebija pati labākā slidotava mana dzīvē. maksāja 7 mārciņas, ārprātīgi maza, piebāzta un ledus izskatās tā, ka tiek tīrīts moš reizi gadā. labi, mūsu slidošanas laikā vienreiz arī tīrīja. diemžēl tas gan neko daudz nemainīja un 5min vēlāk jau atkal izskatījās tā, it kā neviens nekad to ledu netīrītu. vēl tā mazā slidotaviņa bija piebāzta ar help-cilvēkiem, kuri glābj kritušos un tā. sākumā to helperu bij vairāk, nekā paši slidotāji un man jau salikās, ka viņiem kāds īpašs pasākums te sarīkots. bet nu nē. kad saradās ļauži, helperi palika tikai divi.
pa to trako ledu nebija viegli ieslidoties. vēl jo vairāk tāpēc, ka pagājis gandrīz vai vesels gads, kopš pēdējo reizi slidoju. lai nu kā, pēc kādām 15min es jau lidoju. nu, nevis gāzos, bet slidoju tik ātri, kad rodas tāda lidošanas sajūta un Tu vairs neredzi un nejūti sev apkārt nevienu citu, vienīgi vēju sejā un brīvību kaut kur gaisā un visapkārt. tādā mazā slidotavā šitāda lidošana gan var izvērsties diezgan traģiska, jo tur bija pilns ar cilvēkiem, kas neprot slidot it nemaz un pilnīgi noteikti nevarēs nobremzēt vai graciozi apslidot apkārt, ja nu Tu gadījienā neesi viņus pamanijis pirmais. par laimi, ar mani viss beidzās labi. nenogāzos nevienu pašu reizi. ^^

kas vēl.. pagarš ieraksts sanāks, jo man vesela kaudze ar melnrakstiem ir. nu, ko es varu padarīt, ka slinkums līdz galam uzrakstīt? tagad sanāks baigi daudz, neviens tāpat līdz galam neizlasīs, bet..nu nekas. heh.

vēl es biju Camden Town un tirgū arī. jau 2x biju. un nolēmu, ka tā ir viena no manām mīļākajām vietām iekš Londonas. ķīniešu edienus gan tik drīz vairs neēdīšu. 3 nedēļas pēc kārtas ēst tās nūdeles nav lāga. varbūt es vienkārši neesmu radīta ķīniešiem. jo suši es varu ēst daudz un vēl vairāk. tai Kamdenā ir daaaaudzas lietas, kas liek justies tur labi un jauki, arī tad, ja ir frīzīgs laiks un/vai līst lietus. es tur esmu nopirkusi arī lietas, kurām labāk būtu bijis palikt tais tirgus stendos. kleitu nopirku Kaspara izlaidumam, kuru drošvien nemaz neuzvilkšu. pandas nopirku, pie tam veselas divas. nu tādas, kurām iekšpusē monētiņu salauž un tad viņas paliek siltas, siltas, lai ziemā nesalst rokas. Kibu arī nopirka, arī divas. vēlāk izrādījās, ka pandu atdabūšana pirmsasilšanas stāvoklī ir visnotaļ sarežģīta. kaut kā jāvāra, vai. nezinu īsti, instrukcijas palika kaut kur tas pašas Kamdenas miskastēs. ak, es, praktiskā latviete.

vēl es paspēju kādas 3x noskatīties filmu: 500 days of Summer. man traki patīk tās krāsas, kas Sammeras garderobē. zilā ir atkal kļuvusi par manu mīļāko krāsu. bēšbaltā drošvien man ir iesēdusies galvā, jo mana satriecošā 23 Long Park istaba ir bēša. nedaudz atšķiras toņi, bet bēšs paliek bēšs. visur.

well, šimvakaram pietiks. rīt mēģināšu nebūt piekususi un sadrukāšu par Undu un Oksfordu, mēbeļu pārbīdīšanas mēģinājumu un eee..kaut kas vēl bija.
cya

sleepy-sleep

man sapnī kojas bija. cik dīvaini, ne. īstenībā jau sen nebij kojas sapņojušās. un šoreiz jau tas arī bija tikai sakumā. būtu bijušas ari beigās, ja ne nolādētais rīts nebūtu pienācis. modinātājs sāka skanēt.

'atbraucu uz kojām. ne ta no Anglijas, ne ta no kurienes. vienkārši atbraucu. pelēka, krēslainā istabā satiku Valaini, sabučoju. sēdējām gultā, runājām. ik pa laikam sabučojāmies. ar katru nākamo sapni mēs ar Valaini arvien vairāk satuvinamies, iepriekšējo reizi nebij šitik daudz bučošanās:D istabā bij vēl kāds cilvēks, bet es īsti jau vairs neatceros, vai tā bija Anna, vai arī nebija. tā nu mēs tur sēdējām, bučojāmies, skatījāmies kaut kādu pelēku bildi televizorā. es pat tai sapnī nodomāju, ka tas gan ir jocīgi, ka es ar to Valaini bučojos. ne jau traki, tomēr vairāk, nekā dzīvē:D so. gāja pa gaiteni cilvēki un Guļba klaigāja, kur Ieva, kur Ieva. tad mēs visi slēpāmies zem spilveniem [es, Valainis un varbūt-Anna]. nezinu gan, kāpēc vajadzēja slēpties, to izdomāja Valainis. Guļba tomēr neienāca. tad izrādījās, ka man kaut kur ir jāiet.
esmu atnākusi uz parku/kapsētu[?] naktī, ar vēl vairākiem cilvēkiem. vairāk par 10 to cilvēku gan nebija. pazīstams neviens arī nebija. vēlāk tur parādijās Unda, bet sākumā viņa nebija, točna. man ar tiem cilvēkiem sapulce slepena bija. nezinu, par ko. laikam jau ļoti slepena. visi viņi bija iesaistīti kaut kādā slepenā operācijā, mēs ar Undu it kā arī, bet mēs jebkurā laikā varējām izstāties. citi laikam nē. tā nu bara galvenā sieviete stāstīja kaut ko ļoti nopietni, līdz pamanīja tuvējā kalnā tumšu stāvu. kāds mūs vēroja. ta-da-da-dannn. izskatījās, ka esam atkosti un nu mūs visus novāks. tad arī sieviete paziņoja, ka mēs ar U varam izstāties jebkurā laikā, bet tas nenozīmē, ka mums nekas nedraud. to viņa teica, jau ejot ārā no kapsētas/parka. tā mēs visi bariņa gājām un pēkšņi satikām aizdomīgu vīrieti. es tā arī nesapratu, via viņš bija operācijas galvenais varonis, vai arī ļaunais. labs neizskatījās. visi blenza uz viņu, garām iedami. es apstājos un paziņoju, ka mēs ar U izstājamies. patiesībā man galvā bija plāns tai komandai pēc tam tomēr palīdzēt, tikai slepeni. U sašokējās par šitādu manu uzdrīkstēšanos, jo tas vīretis, labs vai ļauns, laikam tomēr bija kkas svarīgs. taisījāmies abas prom, tomēr sajūta nelāga bija. tā, kā citreiz ir arī dzīvaja - sajūta, ka kāds ar acīm reāli baksta mugurā. un, kad neredz, ko aiz tās muguras dara ļaunais vīrietis, nav lādzīgi. es neizturēju, pagriezos pret viņu un jautāju kaut ko tādu kā - kapēc Tu vienmēr te stāvi? vai kkā tā. kamēr es pēc sava drosmīgā soļa cītīgi urbos vīrieša acīs, U aizdevās tālāk. sabijusies bija. pēc tam es arī ātri gāju viņu panākt, aizgriezos aiz stūra, bet izrādījās, ka Un ir otrā ielas pusē. gaida mani, bet neredz, ka es jau aiz tā cita stūra. mēģināju māt, bet viņa viiiiispār neskatījās uz pareizo pusi. mans plans bija pēc iespējas ātrāk un nemanāmāk savākt U un triekties uz kojām. lielākoties to plānu izjauca modinātājs.'

tie sapņi ir tik sasodīti interesanti!labi, sirds man pa īstam riktīgi dauzījās, kad ieraudzīju slepkavīgo vīrieti uz kalna. arī tad, kad vajadzēja runāt ar to otro, kurš, man liekas, īstenībā bija tas pats, kas uz kalna. vē. kāpēc es sapņoju par kojām, labi zinu. bet, kāpēc es sapņos iesaistos slepenās organizācijās, kur pie tam mani grib nogalēt?doh.

dreams do come true.

'I'd be lying if I haven't made a version of this speech before.
I think I was probably eight years old and staring into the bathroom mirror
and this would have been a shampoo bottle. Well, it's not a shampoo bottle now.'

Kate Winslet, after winning an Oscar for Best Actress, February 23