līča sindroms.

cik fakin negodīgi ir tas, ka tieši pēc tādām naktīm jāstrādā tieši visgarākās stundas. katra minūte kā gads velkas, nevar izturēt.

loģiski, ka vakars ievilkās. loģiski, ka bija vēl vairāk alus. loģiski, ka es no rīta biju gatava paskriet zem mašīnas, lai tikai varētu palikt gultā. pēdējā saprāta palieka mani atrunāja. tas ir, es pati esmu sev saprāta palieka.

baaac. nolādētais otrās dinas sindroms.

un vispār. Līcis laikam nav mana stihija.

kā par spīti ārā spīd sasodīti lieliska saule, bet man visu dienu jāsēž telpā, kurā ir aizlīmēti logi. nu labi, pa ceļam uz darbu saule diezgan žilbināja acis. es ar savu kefīra paku rokā, pusdzīvo sejas izteiksmi un ne pārāk brašo soli izraisīju līdzjūtīgus skatienus katrā trešajā pretimnācējā. pārējie vai nu neskatījās, vai arī vienkārši viņiem ir vienalga. nu pareizi. visiem taču viss ir vienalga. iesākumā mēģināju lasīt. palasīju kādu stundu. likās, ka tā stunda ir galīgi mūžīga. un vēl man uznācā ārprātīgs miegs. kompis visu nedaudz uzlabo.

vai kāds nevarētu man atnest rosolu?traki jauki būtu.

svētie un grēcīgie

kā jau tas daždien šai pasaulē gadās, arī manā dzīvē pienāca brīdis, kad reliģijai vismaz nākamos 3 mēnešus jākļūst par manas ikdienas daļu. katru pirmdienas vakaru, līdz tapšu iesvētīta. nē, es negrasos precēties. kaut gan tas varbūt nebūt nemaz tik slikti. nevar zināt, kamēr nepamēģina.

tātad. es neesmu īstena kristiete. neesmu arī ateiste. drīzāk piederu tai grupai, kas tic, ka 'kaut kas' tur augšā ir, var to saukt arī par Dievu, tikai nevienojiet tam klāt visu to pārējo baznīcu būšanu. mācītāja kungs to vakar izskaidroja ar to, ka šī cilvēku grupa ir vienkārši nomaldījusies un nav spējusi pārkāpt pāri tai sienai, kas ved pie Dieva. es gan teiktu, ka cilvēki ir kļuvuši pārāk reālistiski un aizdomīgi. arī brīnumiem un laumiņām neviens vairs netic.

reliģija vispār ir diezgan saudzīgi runājama tēma. reiz ar savu vīrieti sāku par to runāt. hm. gandrīz vai pārāk skaļās balsīs jau aizgājām, jo izrādījās, ka mūsu viedokļi šai jautājumā diez ko nesakrīt. tad pēkšņi un no skaidrām debesīm sāka zibeņot un diezgan ārprātīgi ducināt pērkons. lika aizdomāties. lielais vairums teiktu, ka, nu, sagadīšanās taču. vīrietis, savukārt, ieteica labāk paklusēt, kamēr mani vēl nav debesu dusmas ķērušas:)
kā tas īstenībā ir, drošvien zina tikai Malders un Skallija.

lai nu kā, 5.decembrī es kļūšu par pilntiesīgu draudzes locekli. cheers!:)

jo vairāk snieg, jo vairāk tiek.

"Bums! Bums! Bums! - viens nāk pa kāpnēm lejā. Pakaļkājas viņam gaisā, pakausis - bums! bums! - sitas pa kāpieniem, jo Kristofers Robins velk viņu aiz priekšķepas. Cik viņam zināms, nekādas citas iespējas tikt pa kāpnēm lejā nav, kaut gan reizēm liekas, ka ir, un viņš šo iespēju atrastu, ja vien varētu kādu mirkli nebumsīties un par to padomāt. Bet padomāt nevar - bums! bums!" /A. A. Milns "Vinnijs Pūks un viņa draugi"/

sasodītā harmonija, kur Tu esi palikusi?visi saka - rutīna, nu, jā, tā jau tas vienmēr notiek, tā jau tam jābūt.
neticu.
nu neticu, ka tam tā ir jābūt. ja vien ir gribēšana, katru dienu var padarīt skaistu ar tiem sīkumiem taču. nav jau uzreiz jālidinās debesīs. to gan vienmēr nevar darīt. [var aizlidot par augstu un netikt vairs lejā]. bet tie sīkumi. nav jau arī svarīgi, KO tādu izdarīt, bet gan KĀ. nu mazliet.. un ar vienu pusi jau ar nepietiek. jo vairāk es daru, jo mazāk tas jūtams. es tik ļoti cenšos labot to visu, ko esmu sastrādājusi, bet, tā vien šķiet, ka karmai ir tikai viena doma prātā - atriebties. ko sēsi, to pļausi.
varbūt šai dzīves mācību stundai tuvojas starpbrīdis. jau atkal. varbūt.. varbūt, ka tuvojas kursa beigas. gribētos vēl tik daudz no tā visa izvilkt un apgūt, bet.. ar vienu pusi jau nepietiek.

dogma

Es nesaprotu, kā vīrieši vispār var būt nopietni. Viņiem pie ķermeņa karājas tā maigā, garā manta, kas paceļas un nolaižas pati pēc savas gribas. Ja es būtu vīrietis, es nepārtraukti pati par sevi smietos.
/Joko Ono/

[nosperts]

1. Paņem 24 paciņas ar prezervatīviem un saliec cilvēku ratiņos, kamēr viņi neskatās.

2. Uzstādi visus modinātājus, lai tie sāk skanēt, ar 5 minūšu intervālu.

3. Izlej tomātu sulu uz grīdas virzienā, kas ved uz sieviešu tualeti.

4. Pārvieto 'Uzmanību! Slapja grīda' zīmi uz vietu, kur ir paklājs.
5. Kad pārdevējs pajautā vai tev nevajag palīdzību, sāc raudāt un kliedz: ''Lieciet taču visi mani mierā!''
6. Kamēr rokās nes daudz lielu nažu, pajautā pārdevējam, kur te var atrast anti-depresantus.

7. Aizdomīgi klaiņo starp veikala plauktiem un klusītēm dungo 'Mission Impossible' dziesmiņu.
8. Noslēpies starp drēbēm un kad kāds meklē kaut ko, saki: ''Izvēlies mani! Izvēlies mani!''
9. Kad kaut kas tiek paziņots pa skaļruņiem, apsēdies uz zemes, saķer galvu un kliedz: ''Nēēē! .... atkal tās balsis!''
10. Ieej uzlaikošanas kabīnē, aiztaisi durvis, pasēdi tur kādu brītiņu un tad kliedz: '' .... te beidzies tualetes papīrs!''


goda vārds, vismaz viens no šitiem jāpamēģina:D

well.

The idea is to die young as late as possible.

otrdiena.

otrdiena kā otrdiena. toties ir sācies marts, un ārā saulīte uzkrītoši plivina savus starus tieši tajos logos, kuri man pa ceļam. es esmu iekšienē. kā jau parastā otrdienā.
otrdienas man joprojām ir dilemma. mana S. ar Kitu brauc uz tirgu un izklaidēties. es palieku viena. ja paveicas, pat 3h abas tur tusē. es tad lieku mūziku tā, ka kaimiņi varētu sākt iebilst [bet man ir diezgan vienalaga], daru darbus kādā secībā un cik tik ātri vai lēni gribu un tad izbaudu savu brīvo laiku tukšā mājā. BET. otrdienas ir arī lielās tīrīšanas dienas. ledusskapis, plīts, mikroviļņu krāsns, izlietne, vannasistaba, milzu atvilktnes no iekšpuses un ārpuses, Tesco miljons pārtikas lietas, bērnu istabas, veļas gludināšana, rotaļlietu šķirošana, putekļu slaucīšana..ai. šitie ir parastie darbi. vēl katru nedēļu ir kaut kas bonusā. zīmuļu asināšana un tā. otrdienās es daļu savas ādas atstāju gumijas cimdos un plaušas piepildu ar visādiem bleach un flash. nav tā, ka tas sajūsmina, nē.

parasti es sevišķi nepiekrītu tam teicienam - nedari šodien to, ko var izdarīt rīt. bet tas neattiecas uz Gilu ģimeni. seit ir tā, ka - jo vairāk darīsi, jo vairāk arī dabūsi. es izvēlos darīt lietas lēni, līdz ar to izvairoties no vergošanas sajūtas. tāpat jau dažreiz ir:D

vēl es iedomājos, ka neesmu tā īsti pastāstījusi neko par saviem angļiem. nu, reizēm viņi ir jauki, toties haotiski - vienmēr. vienmēr un visur. es arī nesaprotu viņu iepirkšanās sistēmu. S. divās no trim nedēļām pērk tās bleach pudeles. parasti 6. es vienreiz nedēļā izrtīru izlietni. Agnese vannasistabas. kur paliek tās pārējās pudeles??ko viņi ar to balinātāju dara, nav ne jausmas. šonedēļ mūsmājās parādījās jauns bleach. īpaši spēcīgs. tāds, kas 'kills flue germs'. mhm.
ai. par angļīem paturpināšu kaut kad vēl. man it kā būtu jāiet gludināt Elangeni formas un tā. ārā tāda saulīte, tāda saulīte!bet te iekšā ir parasta otrdiena.

apelsīni šodien garšo tā, it kā audzēti būtu pārāk tuvu degvielas uzpildes stacijai.

Greenwich is goood.

lietus aiz loga no rīta nav laba zīme, ja paredzēts dienu pavadīt Ārā. bet, ja cilvēkam īstena brīvība dota tikai 2 dienas nedēļām, tad nekas cits neatliek, kā uzaut Ārā ejamos apavus [kas diemžēl nebūt nav atbilstoši lietainiem laika apstākļiem] un doties ceļā.

lietus uz galvas visu dienu. Greenwich parks, kā izrādās, ir liels un kalnains. un pilnīgi noteikti daudz labāk izskatās vasarā, nekā lietainā ziemas nogalē. toties vāveres tur ir Londonai pierasti draudzīgas. kā saka, ēd no rokas:) lai tiktu augšā tur, kur ir observatorija un citas kosmosa lietas, nevajadzētu ņemt līdzi lielas somas un piekusušas kājas. būs grūti. jākāpj kalnā. man jau ta nekas, bet Sandrīni gandrīz vai dabūjām nest. hihi.

toties observatorijas un planetārija iekšas ir manas māsas sapņu zeme. tur pat var nopirkt nozīmītes ar Mēness attēlu. kino par kosmosu, bildītes par kosmosu, planētas, planētas, planētas. nu lieliski! pat man sagribējās kādudien kosmosā aizšaut.
pulksteņi Grīnvičā ir daudz. veci un jauni, ejoši un ne tik ļoti ejoši. vēl tur ap Meridiānu klejo ķīniešu tūristi un visu fočē. piemēram: pienāk 2 ķīniešu džekiņi un palūdz viņus pie tā Meridiāna nofočīt. ok. pēc tam viņi palūdza, vai mēs varam ar viņiem kopā nofočēties. ok. Eiropas parastās, ka saka:D
lai nu kā. Meridiāns ir jauks, pati Grīnviča arīdzan, visu Queen's House ietverot. nais. oooooo, un uz Grīnviču kad brauc, tad forši ir vilcienam priekšpusē sēdēt, jo var skatīties uz underground tuneli. normāli amerikāņu kalniņi.

diemžēl lietus un augsto cenu dēļ ar kuģīti nebraukājām, bet es domāju, ka tur lielas atsķirības no Ventspils Hercoga Jēkaba nav. upe paliek upe.

toties O2 ir kaut kas, kur es noteikti gribētu atgriezties un ieiet pa īstam iekšā. moins, kaut kad aprīlī Stereophonics būs, bet nu..tas par ātru. pagaidīšu citu ko. ieiešana O2 ir tāpat kā lidostā. soma caur rentgenu, pats arī. votiņās.

Londonas nelabā puse - pārāk daudz bomžu naktīs uz oksfordstrītas, maķīšos un tā. bet nu vismaz puncis dabū ēst.

esmu tagad beidzot mājās. kājas ne visai jūt. lietus joprojām pilina uz mana jumta loga.

tātad.

vakardiena bija visnotaļ jauka. es nolēmu pārkārtot to istabu, lai vismaz kkas manā dzīvē mainās:D pārbīdīju skapi, tam nolūza kāja un gandrīz uztaisīja tas skapis avāriju manā istabā, bet es laicīgi paspēju noķert. jā, skapi. to skapi es pārbīdīju tāpēc, lai pie gultas lampu noliktu. noliku. gandrīz sadauzīju pret griestiem, jo nu tā ir gara grīdas lampa. dažreiz pārāk gara manai istabai. izrādījās, ka, ja es gribu to lampu ieštepselēt un pēc tam lietot slēdzi, tad tā vieta galīgi nav derīga lampai. līdz ar to sanāk, ka pilnīgi veltīgi esmu nolauzusi skapim kāju. pagaidām ne visai veiksmīgi nomaskēju to bojājumu. cerams, ka turpmākajās 5 nedēļās neviens to nepamanīs. ^^
apsvēru varbūt neturpināt istabas pārkrāmēšanu, savādāk nāktos izmest visas savas 'lieliskās' IKEA mēbeles. tomēr noriskēju un galds šobrīd ir jaunā vietā un pagaidām vēl veselā stāvoklī. labi, kad atbīdīju galdu, sapratu, kāpēc tas bija nolikts tieši tajā vietā, no kurienes es to atbīdīju. uz sienas ir kkāds garš tintes traips. bet nu es tur varētu varbūt kaut ko uzzīmēt. un pēc tam nomaskēt, jo diez vai es drīkstu kaut ko te zīmēt.

lai nu kā. aizgāju uz pabu. tiiiiik jauki!Marisa un Frederike tikko atgriezušās no Malaizijas. brūnas, brūnas kā Tesco karameļu shortcakes. man skauž. un tik laimīgas!un Marisa jau gandrīz vai datumus izplānoja, kad uz Latviju ciemos brauks :D
bāc. tādi vakari normāli uzdod tonusu. uzreiz dzīve pat diezgan rožaina liekas. aii, man tā gribas ceļot!uz Malaiziju, Maroku, Amsterdamu un Parīzi. un pēc tam uz visām pārējām vietām. lūk.

bang bang.

ha. beidzot es iemācīju Ardženam vārdu 'zaķīts'. tā nu šovakar pēc kārtējās sarunas par to, kā savienojas lūpas, kad divi bučojas [par ko viņam ir patiesi dziļa interese; šobrīd gan viņam [9gv] ir diezgan neskaidrs attiecību statuss, jo, lai gan viņš un viņa girlfriend mīl viens otru, viņi nezina, vai grib būt kopā. es īsti nesapratu to iemeslu un, man liekas, ka tā draudzene viņu vienkārši uzmeta un viņš negrib to atzīt, bet nu nav jau arī mana darīšana], par Hariju Poteru un co, par mafiju un Džonatana psihisko stāvokli, par futbolu un regbiju, dabūju arlabnakti un : you're a very nice zākīts:)

diemžēl es esmu iemācījusi viņam arī pārāk daudz ne tik jaukus vārdus. tos gan viņš pārsvarā izmanto futbolu spēlējot. toties labā lieta tajā visā ir, ka nu viņš var solidarizēties ar klases biedru Maksimu.

dīvaini, ka bērniem uz nelabām lietām ir sasodīti laba atmiņa.

holiday stuff.

nav jau tā, ka es būtu aizmirsusi šite rakstīt.
nav jau gluži arī tā, ka nav laika.
slinkums. hmm..nē. nē? nē.

vaaarbūt man ir pazudusi iedvesma, jo es esmu fakin nogurusi?varbūt. ha.

vīkendi joprojām ir jauki. negulēju gandrīz nemaz šitamajā pedējā vīkendā, tamdēļ pirmdienas rītā nepamodos savā labākajā garastāvoklī. vispār pirmdienu rītos nemēdz būt labs garastāvoklis.

es biju uz Avataru, jā. kaut kad sen jau, pateisībā. bet nu - tiiiik feini!šitādu mežu sataisīt nav joka lieta, nebrīnos, kāpēc šī ir dārgākā filma. lieliski.
tātad. tas bija piektdienas vakars. pēc filmas braucām uz Tesco, kur joprojām ir daudz aizraujošāk iepirkties naktīs. toffee-chrunch cookies varētu iedēvēt par paradīzes cepumiem, akdies, nekad neko tik garšīgu nebiju ēdusi.
sestdienā es gulēju. gribēju gulēt ilgi, bet Ardžens ietesās istabā 10os [!!!] rītā un tā es vairs nevarēju pagulēt. bet iemesls manis brutālai pamodināšanai šoreiz vismaz bija attaisnojams, es dabūju savu algu. tā, ka mans kliedziens palika pusizkliegts, tikko sapratu, ka Ardženam rokās mana nauda:D

par spīti tam, ka neredzēju sapnim beigas [nu jau vairs arī neatceros, kas tas bija par sapni], diena izdevās lieliska. aizbraucām ar Kristīnu un Amandu uz slidotavu. ok, tā varbūt arī nebija pati labākā slidotava mana dzīvē. maksāja 7 mārciņas, ārprātīgi maza, piebāzta un ledus izskatās tā, ka tiek tīrīts moš reizi gadā. labi, mūsu slidošanas laikā vienreiz arī tīrīja. diemžēl tas gan neko daudz nemainīja un 5min vēlāk jau atkal izskatījās tā, it kā neviens nekad to ledu netīrītu. vēl tā mazā slidotaviņa bija piebāzta ar help-cilvēkiem, kuri glābj kritušos un tā. sākumā to helperu bij vairāk, nekā paši slidotāji un man jau salikās, ka viņiem kāds īpašs pasākums te sarīkots. bet nu nē. kad saradās ļauži, helperi palika tikai divi.
pa to trako ledu nebija viegli ieslidoties. vēl jo vairāk tāpēc, ka pagājis gandrīz vai vesels gads, kopš pēdējo reizi slidoju. lai nu kā, pēc kādām 15min es jau lidoju. nu, nevis gāzos, bet slidoju tik ātri, kad rodas tāda lidošanas sajūta un Tu vairs neredzi un nejūti sev apkārt nevienu citu, vienīgi vēju sejā un brīvību kaut kur gaisā un visapkārt. tādā mazā slidotavā šitāda lidošana gan var izvērsties diezgan traģiska, jo tur bija pilns ar cilvēkiem, kas neprot slidot it nemaz un pilnīgi noteikti nevarēs nobremzēt vai graciozi apslidot apkārt, ja nu Tu gadījienā neesi viņus pamanijis pirmais. par laimi, ar mani viss beidzās labi. nenogāzos nevienu pašu reizi. ^^

kas vēl.. pagarš ieraksts sanāks, jo man vesela kaudze ar melnrakstiem ir. nu, ko es varu padarīt, ka slinkums līdz galam uzrakstīt? tagad sanāks baigi daudz, neviens tāpat līdz galam neizlasīs, bet..nu nekas. heh.

vēl es biju Camden Town un tirgū arī. jau 2x biju. un nolēmu, ka tā ir viena no manām mīļākajām vietām iekš Londonas. ķīniešu edienus gan tik drīz vairs neēdīšu. 3 nedēļas pēc kārtas ēst tās nūdeles nav lāga. varbūt es vienkārši neesmu radīta ķīniešiem. jo suši es varu ēst daudz un vēl vairāk. tai Kamdenā ir daaaaudzas lietas, kas liek justies tur labi un jauki, arī tad, ja ir frīzīgs laiks un/vai līst lietus. es tur esmu nopirkusi arī lietas, kurām labāk būtu bijis palikt tais tirgus stendos. kleitu nopirku Kaspara izlaidumam, kuru drošvien nemaz neuzvilkšu. pandas nopirku, pie tam veselas divas. nu tādas, kurām iekšpusē monētiņu salauž un tad viņas paliek siltas, siltas, lai ziemā nesalst rokas. Kibu arī nopirka, arī divas. vēlāk izrādījās, ka pandu atdabūšana pirmsasilšanas stāvoklī ir visnotaļ sarežģīta. kaut kā jāvāra, vai. nezinu īsti, instrukcijas palika kaut kur tas pašas Kamdenas miskastēs. ak, es, praktiskā latviete.

vēl es paspēju kādas 3x noskatīties filmu: 500 days of Summer. man traki patīk tās krāsas, kas Sammeras garderobē. zilā ir atkal kļuvusi par manu mīļāko krāsu. bēšbaltā drošvien man ir iesēdusies galvā, jo mana satriecošā 23 Long Park istaba ir bēša. nedaudz atšķiras toņi, bet bēšs paliek bēšs. visur.

well, šimvakaram pietiks. rīt mēģināšu nebūt piekususi un sadrukāšu par Undu un Oksfordu, mēbeļu pārbīdīšanas mēģinājumu un eee..kaut kas vēl bija.
cya

sleepy-sleep

man sapnī kojas bija. cik dīvaini, ne. īstenībā jau sen nebij kojas sapņojušās. un šoreiz jau tas arī bija tikai sakumā. būtu bijušas ari beigās, ja ne nolādētais rīts nebūtu pienācis. modinātājs sāka skanēt.

'atbraucu uz kojām. ne ta no Anglijas, ne ta no kurienes. vienkārši atbraucu. pelēka, krēslainā istabā satiku Valaini, sabučoju. sēdējām gultā, runājām. ik pa laikam sabučojāmies. ar katru nākamo sapni mēs ar Valaini arvien vairāk satuvinamies, iepriekšējo reizi nebij šitik daudz bučošanās:D istabā bij vēl kāds cilvēks, bet es īsti jau vairs neatceros, vai tā bija Anna, vai arī nebija. tā nu mēs tur sēdējām, bučojāmies, skatījāmies kaut kādu pelēku bildi televizorā. es pat tai sapnī nodomāju, ka tas gan ir jocīgi, ka es ar to Valaini bučojos. ne jau traki, tomēr vairāk, nekā dzīvē:D so. gāja pa gaiteni cilvēki un Guļba klaigāja, kur Ieva, kur Ieva. tad mēs visi slēpāmies zem spilveniem [es, Valainis un varbūt-Anna]. nezinu gan, kāpēc vajadzēja slēpties, to izdomāja Valainis. Guļba tomēr neienāca. tad izrādījās, ka man kaut kur ir jāiet.
esmu atnākusi uz parku/kapsētu[?] naktī, ar vēl vairākiem cilvēkiem. vairāk par 10 to cilvēku gan nebija. pazīstams neviens arī nebija. vēlāk tur parādijās Unda, bet sākumā viņa nebija, točna. man ar tiem cilvēkiem sapulce slepena bija. nezinu, par ko. laikam jau ļoti slepena. visi viņi bija iesaistīti kaut kādā slepenā operācijā, mēs ar Undu it kā arī, bet mēs jebkurā laikā varējām izstāties. citi laikam nē. tā nu bara galvenā sieviete stāstīja kaut ko ļoti nopietni, līdz pamanīja tuvējā kalnā tumšu stāvu. kāds mūs vēroja. ta-da-da-dannn. izskatījās, ka esam atkosti un nu mūs visus novāks. tad arī sieviete paziņoja, ka mēs ar U varam izstāties jebkurā laikā, bet tas nenozīmē, ka mums nekas nedraud. to viņa teica, jau ejot ārā no kapsētas/parka. tā mēs visi bariņa gājām un pēkšņi satikām aizdomīgu vīrieti. es tā arī nesapratu, via viņš bija operācijas galvenais varonis, vai arī ļaunais. labs neizskatījās. visi blenza uz viņu, garām iedami. es apstājos un paziņoju, ka mēs ar U izstājamies. patiesībā man galvā bija plāns tai komandai pēc tam tomēr palīdzēt, tikai slepeni. U sašokējās par šitādu manu uzdrīkstēšanos, jo tas vīretis, labs vai ļauns, laikam tomēr bija kkas svarīgs. taisījāmies abas prom, tomēr sajūta nelāga bija. tā, kā citreiz ir arī dzīvaja - sajūta, ka kāds ar acīm reāli baksta mugurā. un, kad neredz, ko aiz tās muguras dara ļaunais vīrietis, nav lādzīgi. es neizturēju, pagriezos pret viņu un jautāju kaut ko tādu kā - kapēc Tu vienmēr te stāvi? vai kkā tā. kamēr es pēc sava drosmīgā soļa cītīgi urbos vīrieša acīs, U aizdevās tālāk. sabijusies bija. pēc tam es arī ātri gāju viņu panākt, aizgriezos aiz stūra, bet izrādījās, ka Un ir otrā ielas pusē. gaida mani, bet neredz, ka es jau aiz tā cita stūra. mēģināju māt, bet viņa viiiiispār neskatījās uz pareizo pusi. mans plans bija pēc iespējas ātrāk un nemanāmāk savākt U un triekties uz kojām. lielākoties to plānu izjauca modinātājs.'

tie sapņi ir tik sasodīti interesanti!labi, sirds man pa īstam riktīgi dauzījās, kad ieraudzīju slepkavīgo vīrieti uz kalna. arī tad, kad vajadzēja runāt ar to otro, kurš, man liekas, īstenībā bija tas pats, kas uz kalna. vē. kāpēc es sapņoju par kojām, labi zinu. bet, kāpēc es sapņos iesaistos slepenās organizācijās, kur pie tam mani grib nogalēt?doh.

dreams do come true.

'I'd be lying if I haven't made a version of this speech before.
I think I was probably eight years old and staring into the bathroom mirror
and this would have been a shampoo bottle. Well, it's not a shampoo bottle now.'

Kate Winslet, after winning an Oscar for Best Actress, February 23