Kojas. pa 5. stāva gaiteni dodos uz savu istabu, kas patiesībā ir 527./528.[?], neesmu īsti pārliecināta. durvis pagrūti atvērt, jo kaut kas smags priekšā guļ. kad beidzot izdodas iespraukties istabā, redzu, ka šķerslis ir gaužām interesants - papīru kaudze, uz kuriem mēģina gulēt Valters un Ketija, saritinājušies un mīlīgi:)
lai nu kā, mana gulta tur milzīga bija, divguļamā pie tam. bet nu milzīga. beigu beigās es iedevu Valteram un Ketijai spilvenus, pati devos uz tualeti. gāju visās kabīnēs pēc kārtas, bet, ar katru no tām kļuva arvien ļaunāk un ļaunāk. visur bija miiiiiilzīgi [nu tiešām, baisi milzīgi] podi, pilni līdz malām ar ūdeni, skalojamo kasti ieskaitot. arī pašas kabīnes nebija nekādas mazās. pie tam, kabīnes galīgi tumšas, ja aizvērtu durvis no iekšpuses, paliktu tumsā. mani tas viss biedēja. nebij tā, ka es būtu maziņa, bet gan tā, it kā atsevišķi priekšmeti būtu palielināti. baisi. pie pēdējās kabīnes ieraudzīju, ka katrai no tām ir savs gaismas slēdzis. ieslēdzu gaismu pēdējā kabīnē, bet joprojām baidījos iet iekšā. apsēdos pie tāda kā gara uzgaidāmā galda, kas novietots tieši pretī kabīnēm:) un skatījos apkārt. galā pie sienas bij milzīga vanna [jā, tiešām]. pretīga, sarūsējusi apakša, vanna pilna ar aukstu, vecu ūdeni. līdz malām. es netaustīju, vnk zināju, ka auksta un pretīga.
sēdēju tur un domāju, cik pretīga tā vanna, bet tai pašā laikā man galvā jau raisījās plāni un idejas par koju tusiņu, ko tai vannā varētu sarīkot [hih, Buļļu kojas vnm manās atmiņās].
sēdēju pie tā galda un pēkšņi tur bija Kitija P. un vēl daudzi ļauži, mēs visuko runājāmies un tā.
pa to laiku uz tualeti mēģināja aiziet mazs vīriņš un man bija žēl, ka viņš nevar, jo viss tur tik milzīgs un augsts, ka viņš vnk noslīktu podā.
un tad vietā, kur pirms tam bija siena un izeja uz koju gaiteni, tgd vizēja milzu logs sienas izmērā un izeja uz tumšu ielu, kas bija tā palejāk, it kā kojas kalnā būtu. pie tā loga sāka dauzīties paveca sieviete [no iekšpuses] un speigt dīvaini augstā, bet paklusā balsī. rozbaltstrīpainā kreklā, īsiem, sirmeim matiem, apaļās brillēs. mēģināja kādu saukt, bet sevišķi nesanāca. tāda pīkstēšana: Paša!Paša! un tad pa to ielu garām vilkās garš, tievs, bomzīgs un urlīgs Paša. stūma ķerru kkādu. beigās viņš tomēr sadzirdēja, ka kāds viņu sauc un tad viņi abi - dīvainā večiņa un urlīgais Paša - skrēja viens otram laimīgi pretī, sabučojās un apkampās, it kā gadiem nebūtu redzējušies. tas viss tik kuriozi un reizē tik mīļi bija. es teicu Kitijai: žēl gan, ka man nav fočika!
..un tad es pamodos..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru