Dzīvoja Pelnrušķīte savu jauko dzīvi Rēznas 10C. Priecājās, izklaidējās, dejoja, smējās, taisīja filmu un tējas, meiteņu un filozofiskos vakarus, gulēja un ēda kad un ar ko gribēja, pucējās un draudzējās, gāja un negāja [vairāk jau gan, zināmu iemeslu dēļ, negāja] uz skolu, sapņoja un plānoja laimi. Dzīvoja starp savējiem. Vārdu sakot - perfekta dzīve.
Taču, kā jau visām baltajām svītrām, arī šo nomainīja ne tik balta svītra. Arvien vairāk perfekto pasauli aizēnoja Lielā Melnā Krīze.
No job, no money, no good life.
Nācās meklēt patvērumu. Nepaspēja. Patvērums Pelnrušķīti uzmeklēja pats. Tā nu viņa sakravāja mantiņas un devās dzīvot Karalistē. Lidostā jau sagaidīja Pamāte - S. Ai, nē, Pelnrušķītei nācās gaidīt Pamāti - stundu!Bez mazākās nojausmas, vai viņa vispār ieradīsies, kā viņa izskatās un, kāpēc nedarbojas S. telefons. Tomēr pāris bezgalīgus mirkļus vēlāk viņa nonāca smalkajā rezidencē, kuru pieskandēja 3 skaļas balsis - pusmāsas un pusbrālis.
Cita dzīve, tie paši sapņi.
Lai cik sasodīti sāpīgas nebūtu ilgas pēc pagātnes, Pelnrušķīte saprata, ka laiku atpakaļ pagriezt nevar un, lai tiktu atkal baltajā svītrā, jāizdzīvo melnā.
Pamazām ikdiena pārvērtās rutīnā. Trauku kalni, kas labi iederētos zem nosaukuma Neverending story, rūpīgi taupīti pleķi, kas pēc taupīšanas šķiet nenoberžami, skautu nozīmīšu šūšana ik pa laikam, no dārzeņu mizošanas un kapāšanas sačokurojusies roku āda, kas pēc otrās nedēļas sāka jau plaisāt, futbola kartīšu šķirošana, Burberry kreklu un un miljons Elangeni skolas formu gludināšana, kurpju spodrināšana un nappy changing katru dienu, raudas un spiedzieni, trepju dimdināšana un durvju ciršana un vēl, un vēl, un vēl.. Arvien bālāka un nedzīvāka kļuva āda, mati spurojās uz visām pusēm un izskatījās kā pelēku pakulu kumšķis. Abas dzīves šķīra tikai pāris nedēļas, bet spogulis tagad rādīja pavisam citu atspulgu. Ne vairs Apburtā princese, ne Skaistule..Pelnrušķīte. Pa īstam.
Njā, reizēm viņa par to visu saņēma automātisku 'paldies', bet.. kā, saka - ar pliku paldies dvēseli nepabarosi. Nācās meklēt mierinājumu un līdzsvaru ārpusē. Starp 7 rūķīšiem un citiem mītiskajiem varoņiem Pelnrušķīte beidzot jutās normāla. Vismaz mazliet. Reizēm izdevās aizmirsties un sajusties tā, it kā tas viss būtu normāli, it kā tas arī būtu mērķis - tusēt ar rūķīšiem, iepazīt citas pasaules, būt kā..savējai.
p.s. vai labā feja kaut kā īpaši ir jāizsauc, vai arī viņa pati kaut kad parādās?un, cik ilgi jāgaida līdz fejai? par princi nemaz i nerunāšu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru