huh?

šonakt sapnī redzēju Čaku [Chuck Bass] un Valaini. atkal. tās ir divas personas, ko savos sapņos redzu visbiežāk. ne jau gluži vienmēr viņi vienā sapnī ir, bet nu ir.

kārtējais vīkends gandrīz cauri. jauki:)
mans pirmais viesis [Unda, ja] tagad zina, kā man pa īstam iet ar manu ģimeni. fun fun:)
ārā laiks tāds, ka vispār negribas nekur vazāties, auksti kā āliņģī [es gan nekad neesmu bijusi āliņģī, bet varu labi iztēloties, kā tas ir], līst kā pa Jāņiem un tumsa uznāk galīgi ātri. vēē. gribu pavasari.

toties Sturbucks ir lieliska vieta, kur pavadīt visu dienu [vai divas dienas], kamēr ārā ir šitāds laiks. milzu krūze ar toffee nut latte, zaļie, mīkstie krēsli un Ziemsvētku dziesmas. aiik:)

vēl 20 dienas un dziedāsim ar Undu Ziemsvētkdziesmas Diseldorfas lidostā. un pēc tam, pēc tam, pēc tam neizgulējušas un piekusušas izkāpsim Rīgas lidostā.
20 dienas.

kombinezons

šķiroju šodien bēbīšu drēbes [atkal kkas no Pelnrušķītes tēmas]. šķiroju daudz, jo drēbju bija ļooooti daudz. nu lūk, šķiroju, šķiroju - atradu kombinezonu nelietotu, ar visu birku - ražots PSRS!riktīga padomju birka un riktīgs padomju kombinezons. huh?

nu neko. vismaz dabūju atļauju Undu izmitināt uz vienu vīkendu. mans pirmais nakšņojošais viesis^^
Sāra vēl nenojauš, kas viņu sagaida nākamajā pusgadā :>

fak jū, au pair būšana.

vislaiku labi, labi, ciešami, labi, labi, ciešami. un tad - bāc!ienīstu, ienīstu, ienīstu.
ok, izpalīdzēt ir jauki, reizēm pastrādāt ilgāk/vairāk/stresaināk jau var, bet..ne jau katru dienu!uz pirkstiem var saskaitīt dienas, kuras esmu nostrādājusi tik, cik paredzēts. un tās arī ir dienas, kad neviena nav mājās. vai - kad S nav mājās. bāc.
-vai tu, lūdzu, sagriezīsi ābolus?un vēl sēnes, tas pēdējais šodien. jā, visas, visas, man daudz vajadzēs. ai, piedod, vai tu vari, lūdzu, šito vienu sīpolu vēl sagriezt?ak..vai, un vēl - pabeigsi ābolu pīrāgu?tur ir mīkla..
pabeidzu, nomazgāju sīpolainās rokas, kas vairs jau nav nomazgājamas, jo tā smaka ieēdusies adā, katru dienu kapājot sīpolus. atnāku uz savu istabu, miers, klusums, kompis. [izklausās, it ka tas būtu labākais manā dzīvē šobrīd?tā arī ir. gandrīz].
miers? ha. sagribēji. pēc mirkļa - klauvējiens - Jasmīna: mamma teica, tev jāpalīdz man matemātika pildīt..
mhm.
un tā katru dienu.
tagad man ir emm..stunda [varbūt] sev un tad..babysitting. atkal.
gadu jau nu es te nepalikšu, tas toč.
šādos brīžos es tiešām gribu citu ģimeni meklēt. kāpēc au pair world man vairs nesūta ģimenes?

Cinderella story: ievaddaļa

Dzīvoja Pelnrušķīte savu jauko dzīvi Rēznas 10C. Priecājās, izklaidējās, dejoja, smējās, taisīja filmu un tējas, meiteņu un filozofiskos vakarus, gulēja un ēda kad un ar ko gribēja, pucējās un draudzējās, gāja un negāja [vairāk jau gan, zināmu iemeslu dēļ, negāja] uz skolu, sapņoja un plānoja laimi. Dzīvoja starp savējiem. Vārdu sakot - perfekta dzīve.
Taču, kā jau visām baltajām svītrām, arī šo nomainīja ne tik balta svītra. Arvien vairāk perfekto pasauli aizēnoja Lielā Melnā Krīze.
No job, no money, no good life.
Nācās meklēt patvērumu. Nepaspēja. Patvērums Pelnrušķīti uzmeklēja pats. Tā nu viņa sakravāja mantiņas un devās dzīvot Karalistē. Lidostā jau sagaidīja Pamāte - S. Ai, nē, Pelnrušķītei nācās gaidīt Pamāti - stundu!Bez mazākās nojausmas, vai viņa vispār ieradīsies, kā viņa izskatās un, kāpēc nedarbojas S. telefons. Tomēr pāris bezgalīgus mirkļus vēlāk viņa nonāca smalkajā rezidencē, kuru pieskandēja 3 skaļas balsis - pusmāsas un pusbrālis.
Cita dzīve, tie paši sapņi.
Lai cik sasodīti sāpīgas nebūtu ilgas pēc pagātnes, Pelnrušķīte saprata, ka laiku atpakaļ pagriezt nevar un, lai tiktu atkal baltajā svītrā, jāizdzīvo melnā.
Pamazām ikdiena pārvērtās rutīnā. Trauku kalni, kas labi iederētos zem nosaukuma Neverending story, rūpīgi taupīti pleķi, kas pēc taupīšanas šķiet nenoberžami, skautu nozīmīšu šūšana ik pa laikam, no dārzeņu mizošanas un kapāšanas sačokurojusies roku āda, kas pēc otrās nedēļas sāka jau plaisāt, futbola kartīšu šķirošana, Burberry kreklu un un miljons Elangeni skolas formu gludināšana, kurpju spodrināšana un nappy changing katru dienu, raudas un spiedzieni, trepju dimdināšana un durvju ciršana un vēl, un vēl, un vēl.. Arvien bālāka un nedzīvāka kļuva āda, mati spurojās uz visām pusēm un izskatījās kā pelēku pakulu kumšķis. Abas dzīves šķīra tikai pāris nedēļas, bet spogulis tagad rādīja pavisam citu atspulgu. Ne vairs Apburtā princese, ne Skaistule..Pelnrušķīte. Pa īstam.
Njā, reizēm viņa par to visu saņēma automātisku 'paldies', bet.. kā, saka - ar pliku paldies dvēseli nepabarosi. Nācās meklēt mierinājumu un līdzsvaru ārpusē. Starp 7 rūķīšiem un citiem mītiskajiem varoņiem Pelnrušķīte beidzot jutās normāla. Vismaz mazliet. Reizēm izdevās aizmirsties un sajusties tā, it kā tas viss būtu normāli, it kā tas arī būtu mērķis - tusēt ar rūķīšiem, iepazīt citas pasaules, būt kā..savējai.

p.s. vai labā feja kaut kā īpaši ir jāizsauc, vai arī viņa pati kaut kad parādās?un, cik ilgi jāgaida līdz fejai? par princi nemaz i nerunāšu..

left, turn left now!

ja gribi doties izklaidēties ar frančiem [francūžiem?], tad vajag sākt to darīt laicīgi.

sākās jau viss ar to, ka izbraukšanu pārcēlām no 10iem uz 13iem, jo nu - tak brīvdienās jāguļ no rīta. galu galā - plāns pavisam vienkāršs - Kristina savāc Jani [?] [es vienkārši nezinu, kā to vārdu latviski pārtulkot. varētu būt tāds kā Jānis, tikai franču], pēc tam Ieva un Amanda dodas pie Luisa, kur laimīgi satiek Kristinu un beigu galā pa ceļam paķer Mariju, veikli aizbrauc uz High Wycombe [kas ir apm. 15min brauciena attālumā], noparkojas, noskatās filmu un brauc atpakaļ.
Kristina, iespējams, pat izbrauca laikā, drošvien arī Jani savāca laikā. arī pie Luisa [kur Ieva un Amanda aizmirsa aiziet, jo nu..aizrunājās *blush*] arīdzan drošvien viņi bija laikā. piedzīvojumi sākās ar to brīdi, kad mums ar A veikli vajadzēja ietikt mašīnā ceļa vidū, kas nedaudz sabremzēja satiksmi. pirmo reizi.
ceļš no Ameršamas uz Haivikombu ar mašīnu vietējiem aizņem 10-15min. mēs izbraucām no Ameršamas ap vieniem, lai tiktu uz seansu 15.00. ceļš jau jautrs bija, ar frančiem savādāk nemēdz būt :D franču reps telefonos, Luisa jociņi, daudz nepareizi pagriezieni, saucieni no visiem reizē, par to, uz kuri pusi jābrauc [diez kāpēc viedokļi vienmēr atšķīrās], daudzkārtēja griešana riņķī vienos un tajos pašos krustojumos [to pašu dažādo viedokļu dēļ], griešana riņķī dadzās nepareizās vietās, regulāra satiksmes bloķēšana un citu šoferu pīpināšana par mūsu izgājieniem.
14.45 beidzot atradām centru.
atradām arī kino. stāvvietā uzbraucām pašā augšā. iekšpusē nebij vietas, kur nolikt mašīnu, vajadzēja meklēt vietu, kas nav zem jumta. ak, jā - ļoti lija lietus. nu ļoti. 3x apriņķojām visu laukumu, kamēr atradām vietiņu, kur iespraucināt Kristinas 'mazo' mašīnīti. aizvilkāmies uz to kino. izstāvējām pusi rindas, visi jauki izburkšķējās, līdz nonāca pie viena lēmuma - šitais nav īstais kino, pārāk dārgi un pārāk vēls, lai paspētu uz filmu. jāmeklē otrs kincis.
mhm. nē, nu..jautri bija gan, tas tiesa.
meklējām to 'īsto'. apmēram stundu vienkārši braukājām tai lietū iekšā un ārā High Wycombe, prasījām ceļu, taisījām nepareizus pagriezienus. vienā brīdī Luis iesaucās, ka atpazīstot vietu, šite esot incis, lai tik griez iekšā. K arī griez iekšā, gandrīz vai atrada vietu stāvlaukumā, kur noarkoties, kad Luis atrāva acis no sava iphone un nevainīgi noteica, ka tas esot bijis tikai joks. pēc tam mašīnā iestājās klusums, jo ar L neviens negribēja runāt. pec 1min klusēšanas L pagriezās pret mani un ļoti ikdienišķi pajautāja, vai Latvija esot jauka. doh.
beigu beigās jau atradām to kinci. pat palika laiks paēst pirms filmas. sticky pudding^^ ai, kā es mīlu pudiņus!un Angliju mīlu par to, ka te jebkurā vietā var nopirkt pudiņus:)
hah, un es tiku filmā kā students. no 6 mums studentu kartes paprasīja tikai 3.
lai nu kā, piedzīvojumu tai diena'netrūka un es nokavēju savu babysitting.
un tas viss New Moon dēļ. doh.

zābaks&čība

es mīlu frančus, gribu dzīvot Francijā tgd!:D

parastais paba vakars ar frančiem vairs nav tik parasts.
tātad. 5dienās pabs parasti ir pilns, jo nu - ir 5dienas vakars un tur spēlē dzīvo mūziku. angliski ļoti:)
bet nu šitik pilnu pabu, kā pēdējās 5dienas vakarā, nebiju redzējusi. nudien. un taisni tajā dienā, kad tur au pair mītings paredzēts. sākumā gan bija domāts, ka mēs būsim kādi pieci, varbūt seši. kā jau parasti - Ieva un Amanda, tad vēl Yanice [Jānis?O.o], Luis, Amandas jaunatklājums - Nikola un vaaarbūt vēl kāds. njā. beigu galā saradās daudz. 2 au pair franču puiši, 8 au pair meitenes + 1 angļu čalis. tur sevišķi vietas, kur izvērsties nebija, tā nu nācās visiem saspiesties pie viena mazītiņa galdiņa, kas gan nedaudz apgrūtināja komunikāciju, tomēr pasākumu kopumā nebūt netraucēja un tas izvērtās par vienu no jautrākajiem pabvakariem manā Anglijas dzīvē. un franču ļaudis ir lieliski. šitādu jautrību sen nebiju piedzīvojusi. visus jociņus par burkāniem un mēnešiem, dibeniem un kautiņiem publiski neatkārtošu, bet smiekli man ik pa laikam sanāca arī tad, kad biju jau mājās viena pati savā istabā.
nu labi. epizode. mums aiz muguras kāda 'mazuliet' iereibusi angļu sieviete sparīgi lamāja mazu un apaļu angļu vīrieti, kurš, kā izskatījās, nesaprata ne vārda no viņas teiktā. ar aizmiglotām ačtelēm viņš cītīgi lūkojās sievietes sejā un, lai cik uzmanīgi arī nemēģinātu klausīties, izskatījās, ka viņam dziļi vienalga gan sieviete, gan viņas problēma. lai nu kā, kundze lietoja diezgan daudz vispārzināmo angļu val. lamu vārdu - fuck. aiz katra otrā vārda un tā. tikmēr pie mūsu galdiņa iesākās sarunas, par lamu vārdu trūkumu angļu valodā. kā teica Janis: ir trīs - fuck, fuck off un vēl kkāds trešais bija ar fuck, es tikai neatceros. tad angļu džeks, kurš vispār ir diezgan pašpārliecināts, runīgs, strāda gymā un satiekas ar spāņu modeles tipa meiteni, pieklusināja balsi un iesārtušiem vaigiem sacīja, ka ir tikai viens vārds, kurš ir sliktāks par fuck. visi pēkšņi kļuva ļoti ieinteresēti un pieliecās tuvāk, lai dzirdētu. puisis galīgi samulsa un negribēja teikt, tomēr - franču lūgumiem pretī turēties grūti. terorizēja, zaķīti, kamēr viņš, galīgi klusiņām un mulsi nočukstēja: cunt.

vakars turpinājās tikpat jauki. mājupceļā gan gandrīz notriecām pāris ceļastabus, spoguļus un pārējās au pair, kas gāja mājās kājām. bet tas patiesībā smieklīgi bija. un pēc tam visu vakaru galvā skanēja franču valoda.
un man patīk franči! es jau minēju?hih^^

p.s. Annuška, ņem akadēmisko un maucam dzīvot Francijā. ok, var arī pavasarī.

dream my little dream.

Kojas. pa 5. stāva gaiteni dodos uz savu istabu, kas patiesībā ir 527./528.[?], neesmu īsti pārliecināta. durvis pagrūti atvērt, jo kaut kas smags priekšā guļ. kad beidzot izdodas iespraukties istabā, redzu, ka šķerslis ir gaužām interesants - papīru kaudze, uz kuriem mēģina gulēt Valters un Ketija, saritinājušies un mīlīgi:)
lai nu kā, mana gulta tur milzīga bija, divguļamā pie tam. bet nu milzīga. beigu beigās es iedevu Valteram un Ketijai spilvenus, pati devos uz tualeti. gāju visās kabīnēs pēc kārtas, bet, ar katru no tām kļuva arvien ļaunāk un ļaunāk. visur bija miiiiiilzīgi [nu tiešām, baisi milzīgi] podi, pilni līdz malām ar ūdeni, skalojamo kasti ieskaitot. arī pašas kabīnes nebija nekādas mazās. pie tam, kabīnes galīgi tumšas, ja aizvērtu durvis no iekšpuses, paliktu tumsā. mani tas viss biedēja. nebij tā, ka es būtu maziņa, bet gan tā, it kā atsevišķi priekšmeti būtu palielināti. baisi. pie pēdējās kabīnes ieraudzīju, ka katrai no tām ir savs gaismas slēdzis. ieslēdzu gaismu pēdējā kabīnē, bet joprojām baidījos iet iekšā. apsēdos pie tāda kā gara uzgaidāmā galda, kas novietots tieši pretī kabīnēm:) un skatījos apkārt. galā pie sienas bij milzīga vanna [jā, tiešām]. pretīga, sarūsējusi apakša, vanna pilna ar aukstu, vecu ūdeni. līdz malām. es netaustīju, vnk zināju, ka auksta un pretīga.
sēdēju tur un domāju, cik pretīga tā vanna, bet tai pašā laikā man galvā jau raisījās plāni un idejas par koju tusiņu, ko tai vannā varētu sarīkot [hih, Buļļu kojas vnm manās atmiņās].
sēdēju pie tā galda un pēkšņi tur bija Kitija P. un vēl daudzi ļauži, mēs visuko runājāmies un tā.
pa to laiku uz tualeti mēģināja aiziet mazs vīriņš un man bija žēl, ka viņš nevar, jo viss tur tik milzīgs un augsts, ka viņš vnk noslīktu podā.
un tad vietā, kur pirms tam bija siena un izeja uz koju gaiteni, tgd vizēja milzu logs sienas izmērā un izeja uz tumšu ielu, kas bija tā palejāk, it kā kojas kalnā būtu. pie tā loga sāka dauzīties paveca sieviete [no iekšpuses] un speigt dīvaini augstā, bet paklusā balsī. rozbaltstrīpainā kreklā, īsiem, sirmeim matiem, apaļās brillēs. mēģināja kādu saukt, bet sevišķi nesanāca. tāda pīkstēšana: Paša!Paša! un tad pa to ielu garām vilkās garš, tievs, bomzīgs un urlīgs Paša. stūma ķerru kkādu. beigās viņš tomēr sadzirdēja, ka kāds viņu sauc un tad viņi abi - dīvainā večiņa un urlīgais Paša - skrēja viens otram laimīgi pretī, sabučojās un apkampās, it kā gadiem nebūtu redzējušies. tas viss tik kuriozi un reizē tik mīļi bija. es teicu Kitijai: žēl gan, ka man nav fočika!
..un tad es pamodos..

babysitting

šovakar ar Jasmīnu [8g.v.] runājos par krūtīm [neprasiet, kāpēc, es tiešām neatceros, kā tā saruna šitā ievirzījās] un viņa paziņoja, ka tad, kad sievietei piedzimst mazulis, viņa kļūst par govi, jo dod pienu.
kad pajautāju, kas tad ir tēti, tad viņa ļoti pārliecinātā un viszinīgā balsī atbildēja, ka viņi vienkārši esot vīriešgovis. aa, un es esmu middle age cow.
ir par ko aizdomāties..