Viņš jautāja, vai es reizēm nejūtoties vientuļa. Melleņu nakts pustumsā manas acis mēģināja saskatīt Viņējās, kaut gan patiesībā tas bija tikai tukšs bezcerīgs skatiens. Manas domas aizklīda atpakaļ kaut kur pagājībā, uz mirkli izskrienot cauri visiem tiem brīžiem, kad gribējies visus, pilnīgi visus sūtīt pie velna, jo patiesībā taču neviens no viņiem man nepieder. Es nepieradinu cilvēkus. Es pieradinu pie viņiem sevi. Reizēm viņi to neapzinās. Nezina, ka viņiem jābūt par mani atbildīgiem, jo viņi ir mani pieradinājuši.
Un tad sāp. Neviens to nezina. Tie atklāsmes brīži ir tik dziļi personiski, ka tas izskanētu nepieklājīgi skaļi, pat, ja mēģinātu kādam iečukstēt ausī. Nez vai tas, ka neviens nenojauš manas dvēseles patieso stāvokli, ir labi vai slikti? Nekā jau laba tur varbūt nav. Vairāk gan tas attiecas uz faktu, ka es vispār tā jūtos? Kāpēc..?
Es reiz sapņoju par to nabas būšanu - visi ap mani, viss notiek ar mani, es notieku ap visiem un vispār visu zinu. Nu ir. Bet.. kā jau tas vienmēr gadās - visas vēlēšanās piepildās, bet ne vienmēr īstajā laikā un veidā. Nekas nav tā, kā pasakā. Ja pieder daudzi, tad patiesībā nav neviena.. Un tad uznāk tās atklāsmes..
