putenis-utenis.

šodien ārā riiktīgi putināja. negaidīju, patiesībā, ka redzēšu šeit sniegu pirms aizbraukšanas. putenis-utenis saputina visu vienā lielā kismišā.

S. joprojām cer, ka viss atrisināsies laimīgi un Dž. piekritīs viņas kompromisiem. patiesībā, diezgan ļoti iespējams. ja Dž. ir saprātīgs [es ļoti vilšos viņā, ja izrādīsies, ka ir otrādi], tad lieta beigta un happy ending. njā, es šodien ļoti nostājos S pusē. kaut gan tas viss uz mani neattiecas un es esmu tikai nejauša novērotāja. kā viena no rozalindas-esmeraldas-un-hosē-fernando cienītājām. šeit tikai diezgan ļoti iejaukti indieši. mafija. esat redzējuši filmu "Manas lielās grieķu kāzas"? šitais ir trakāk. un šitais ir 15x trakāk, nekā mana ome+viņas māsas. šeit ne tikai visi visu par visiem zina, bet arī visi visus kontrolē. veidā, ko sauc par manipulāciju. nācu pie secinājuma, ka indieši/turki/grieķi/tml. variants jau nu būs pēdējais, ko es precēšu. cerams.

kamēr ārā putenis putināja arvien spēcīgāk, mēs ar S iegrimām arvien dziļāk viņas problēmas analizēšanā. S ļoti izkratīja visu savu sirdi un sāka stāstīt lietas, kas sasaistījās arī ar manu problēmu. par to, ka katram jādzīvo sava dzīve, nevar vienmēr pakļauties un dzīvot citu cilvēku dzīves, pašai jāpieņem savi lēmumi un jācīnās par savu labsajūtu, bla, bla, bla. tas viss tika iekļauts garumgarā S monologā, kura laikā es tikai piekrītoši māju ar galvu un manā prātā arvien lielāka auga doma, kas tur visu laiku jau dzīvoja. S izkratīja sirdi, palika daudz priecīgāka un joprojām nenojauš, ka ar to visu panāca lēmuma rašanos manā galvā.
nu nekas.
visi puteņi kādreiz arī beidzas.

..un tā katru nakti..

tā jau rīts, un pie tam vēl pirmdienas.

S šodien beidzot dabūja iepazīties ar manu soulmate - sarkasmu.
šīrīta traku kaudze bija no sērijas - you've got to be kidding me. parasti jau pēc vīkendiem ir kašmars, bet nu šitais. kamōn. tā arī gandrīz pateicu S. viņa sāka nervozi stāstīt, ka bija very busy weekend un tā. mhm. pat Agnese [mājtīrītāja] iepleta acis, kad ienāca virtuvē.
es nebiju sevišķi labā noskaņojumā [jo, nu - pirmdienas rīts taču] un izmetu visādas piezīmes par tiem traukiem. ai. bet nu labi.
pāris stundas vēlāk, kad manas rokas sāka iegūt normālu un nesačokurojušos izskatu, Kita izmežģīja roku. auč.aizbrauca uz slimnīcu, zaķīts.
ārā līst lietus. daudz.
tāds lielisks pirmdienas rīts.

toties pēc 12 dienām es būšu māāāāāāājāāāāās!:)

gandrīz-salauzu-pirkstu-bet-uzvarēju-spilvenkaujā.

1) man šodien bija angļu valodas eksāmens. izrādījās bišku nopietnāks, nekā gaidīju. iepriekšējā dienā i nedomāju kaut kā īpaši gatavoties un tā. bet nu labi. būs jau, būs labi.
pēc eksāmena mums bija maziņš 'pārtijs' kopā ar blakus telpā sēdošo grupu, kurā, kā izrādījās, bija tikai viena sieviete, tā pati indiete. 'pārtijs' nozīmē, ka uz galda ir paika: cepumu paciņa, atsaldēta kola [kaut kāds Supernetto paveids, ne jau īstā], maziņa kūciņa - kas-pirmais-pagrābj-tam-tiek, pāris šokolādes batoniņi, kanapē - uz viena zobu bakstāmā puļķīša puse maziņā tomātiņa un very stinky cheese, un breadsticks. tas arī viss. bet tie cepumi bij garšīgi. ok, neko citu es arī nemēģināju ēst.
pēc 'ēšanas' daļas bija spēļu spēlēšanas daļa. khm. mazliet sajutos kā.. emm, pirmajā klasē?droši vien. bet nu labi, smieklīgi jau bija gan. jo īpaši Valentīna [no Krievijas viņa]. spēlējām spēli, kur visi sēž aplī un laiž pa riņķi paciņu, līdz apstājas mūzika. 'laimīgajam' paciņas rokās turētājam jāatbild uz jautājumu un viņš dabū šokolādi. kad paciņa apstājās pie Valentīnas, viņa sparīgi sāka plēst to papīru nost un iesaucās: "kur ir mana šokolāde?"
otra smieklu lēkme man uznāca, kad burtu un skaņu spēlē jaukā Džinija pie burta 'n' pēkšņi izpleta rokas, saliecās uz priekšu un sāka sīkt caur degunu kā lidmašīna - nnnnnnnnn. jā, angļiem lidmašīnas saka 'nnnn'.

2) sacepām ar Jasmīnu melleņu mafinus. tas ga nav nekas nepaeasts. gandrīz katru otro dienu mēs cepam mafinus. vislabākais ir tas, ka bērniem patīk izdomāt un iesākt visko darīt. pēc tam tv ir daudz saistošāks un - uzmini nu, kuram jāpabeidz cepšana.. toties šitie mafini šoreiz riiiktīgi labi sanāca.^^
pa vidam bija tās spilvenu kaujas, kurās es uzvarēju Ardženu un Jasmīna mani par to tgd dievina. divi no maniem pirkstiem gan ir mazliet iezilgani un jocīgi piepampuši, jo spilveniem bij pogas..
bet kopumā jau diena lieliska.
ja vēl ņem vērā, ka līdz mājām tikai 16 dienas :)

huh?

šonakt sapnī redzēju Čaku [Chuck Bass] un Valaini. atkal. tās ir divas personas, ko savos sapņos redzu visbiežāk. ne jau gluži vienmēr viņi vienā sapnī ir, bet nu ir.

kārtējais vīkends gandrīz cauri. jauki:)
mans pirmais viesis [Unda, ja] tagad zina, kā man pa īstam iet ar manu ģimeni. fun fun:)
ārā laiks tāds, ka vispār negribas nekur vazāties, auksti kā āliņģī [es gan nekad neesmu bijusi āliņģī, bet varu labi iztēloties, kā tas ir], līst kā pa Jāņiem un tumsa uznāk galīgi ātri. vēē. gribu pavasari.

toties Sturbucks ir lieliska vieta, kur pavadīt visu dienu [vai divas dienas], kamēr ārā ir šitāds laiks. milzu krūze ar toffee nut latte, zaļie, mīkstie krēsli un Ziemsvētku dziesmas. aiik:)

vēl 20 dienas un dziedāsim ar Undu Ziemsvētkdziesmas Diseldorfas lidostā. un pēc tam, pēc tam, pēc tam neizgulējušas un piekusušas izkāpsim Rīgas lidostā.
20 dienas.

kombinezons

šķiroju šodien bēbīšu drēbes [atkal kkas no Pelnrušķītes tēmas]. šķiroju daudz, jo drēbju bija ļooooti daudz. nu lūk, šķiroju, šķiroju - atradu kombinezonu nelietotu, ar visu birku - ražots PSRS!riktīga padomju birka un riktīgs padomju kombinezons. huh?

nu neko. vismaz dabūju atļauju Undu izmitināt uz vienu vīkendu. mans pirmais nakšņojošais viesis^^
Sāra vēl nenojauš, kas viņu sagaida nākamajā pusgadā :>

fak jū, au pair būšana.

vislaiku labi, labi, ciešami, labi, labi, ciešami. un tad - bāc!ienīstu, ienīstu, ienīstu.
ok, izpalīdzēt ir jauki, reizēm pastrādāt ilgāk/vairāk/stresaināk jau var, bet..ne jau katru dienu!uz pirkstiem var saskaitīt dienas, kuras esmu nostrādājusi tik, cik paredzēts. un tās arī ir dienas, kad neviena nav mājās. vai - kad S nav mājās. bāc.
-vai tu, lūdzu, sagriezīsi ābolus?un vēl sēnes, tas pēdējais šodien. jā, visas, visas, man daudz vajadzēs. ai, piedod, vai tu vari, lūdzu, šito vienu sīpolu vēl sagriezt?ak..vai, un vēl - pabeigsi ābolu pīrāgu?tur ir mīkla..
pabeidzu, nomazgāju sīpolainās rokas, kas vairs jau nav nomazgājamas, jo tā smaka ieēdusies adā, katru dienu kapājot sīpolus. atnāku uz savu istabu, miers, klusums, kompis. [izklausās, it ka tas būtu labākais manā dzīvē šobrīd?tā arī ir. gandrīz].
miers? ha. sagribēji. pēc mirkļa - klauvējiens - Jasmīna: mamma teica, tev jāpalīdz man matemātika pildīt..
mhm.
un tā katru dienu.
tagad man ir emm..stunda [varbūt] sev un tad..babysitting. atkal.
gadu jau nu es te nepalikšu, tas toč.
šādos brīžos es tiešām gribu citu ģimeni meklēt. kāpēc au pair world man vairs nesūta ģimenes?

Cinderella story: ievaddaļa

Dzīvoja Pelnrušķīte savu jauko dzīvi Rēznas 10C. Priecājās, izklaidējās, dejoja, smējās, taisīja filmu un tējas, meiteņu un filozofiskos vakarus, gulēja un ēda kad un ar ko gribēja, pucējās un draudzējās, gāja un negāja [vairāk jau gan, zināmu iemeslu dēļ, negāja] uz skolu, sapņoja un plānoja laimi. Dzīvoja starp savējiem. Vārdu sakot - perfekta dzīve.
Taču, kā jau visām baltajām svītrām, arī šo nomainīja ne tik balta svītra. Arvien vairāk perfekto pasauli aizēnoja Lielā Melnā Krīze.
No job, no money, no good life.
Nācās meklēt patvērumu. Nepaspēja. Patvērums Pelnrušķīti uzmeklēja pats. Tā nu viņa sakravāja mantiņas un devās dzīvot Karalistē. Lidostā jau sagaidīja Pamāte - S. Ai, nē, Pelnrušķītei nācās gaidīt Pamāti - stundu!Bez mazākās nojausmas, vai viņa vispār ieradīsies, kā viņa izskatās un, kāpēc nedarbojas S. telefons. Tomēr pāris bezgalīgus mirkļus vēlāk viņa nonāca smalkajā rezidencē, kuru pieskandēja 3 skaļas balsis - pusmāsas un pusbrālis.
Cita dzīve, tie paši sapņi.
Lai cik sasodīti sāpīgas nebūtu ilgas pēc pagātnes, Pelnrušķīte saprata, ka laiku atpakaļ pagriezt nevar un, lai tiktu atkal baltajā svītrā, jāizdzīvo melnā.
Pamazām ikdiena pārvērtās rutīnā. Trauku kalni, kas labi iederētos zem nosaukuma Neverending story, rūpīgi taupīti pleķi, kas pēc taupīšanas šķiet nenoberžami, skautu nozīmīšu šūšana ik pa laikam, no dārzeņu mizošanas un kapāšanas sačokurojusies roku āda, kas pēc otrās nedēļas sāka jau plaisāt, futbola kartīšu šķirošana, Burberry kreklu un un miljons Elangeni skolas formu gludināšana, kurpju spodrināšana un nappy changing katru dienu, raudas un spiedzieni, trepju dimdināšana un durvju ciršana un vēl, un vēl, un vēl.. Arvien bālāka un nedzīvāka kļuva āda, mati spurojās uz visām pusēm un izskatījās kā pelēku pakulu kumšķis. Abas dzīves šķīra tikai pāris nedēļas, bet spogulis tagad rādīja pavisam citu atspulgu. Ne vairs Apburtā princese, ne Skaistule..Pelnrušķīte. Pa īstam.
Njā, reizēm viņa par to visu saņēma automātisku 'paldies', bet.. kā, saka - ar pliku paldies dvēseli nepabarosi. Nācās meklēt mierinājumu un līdzsvaru ārpusē. Starp 7 rūķīšiem un citiem mītiskajiem varoņiem Pelnrušķīte beidzot jutās normāla. Vismaz mazliet. Reizēm izdevās aizmirsties un sajusties tā, it kā tas viss būtu normāli, it kā tas arī būtu mērķis - tusēt ar rūķīšiem, iepazīt citas pasaules, būt kā..savējai.

p.s. vai labā feja kaut kā īpaši ir jāizsauc, vai arī viņa pati kaut kad parādās?un, cik ilgi jāgaida līdz fejai? par princi nemaz i nerunāšu..

left, turn left now!

ja gribi doties izklaidēties ar frančiem [francūžiem?], tad vajag sākt to darīt laicīgi.

sākās jau viss ar to, ka izbraukšanu pārcēlām no 10iem uz 13iem, jo nu - tak brīvdienās jāguļ no rīta. galu galā - plāns pavisam vienkāršs - Kristina savāc Jani [?] [es vienkārši nezinu, kā to vārdu latviski pārtulkot. varētu būt tāds kā Jānis, tikai franču], pēc tam Ieva un Amanda dodas pie Luisa, kur laimīgi satiek Kristinu un beigu galā pa ceļam paķer Mariju, veikli aizbrauc uz High Wycombe [kas ir apm. 15min brauciena attālumā], noparkojas, noskatās filmu un brauc atpakaļ.
Kristina, iespējams, pat izbrauca laikā, drošvien arī Jani savāca laikā. arī pie Luisa [kur Ieva un Amanda aizmirsa aiziet, jo nu..aizrunājās *blush*] arīdzan drošvien viņi bija laikā. piedzīvojumi sākās ar to brīdi, kad mums ar A veikli vajadzēja ietikt mašīnā ceļa vidū, kas nedaudz sabremzēja satiksmi. pirmo reizi.
ceļš no Ameršamas uz Haivikombu ar mašīnu vietējiem aizņem 10-15min. mēs izbraucām no Ameršamas ap vieniem, lai tiktu uz seansu 15.00. ceļš jau jautrs bija, ar frančiem savādāk nemēdz būt :D franču reps telefonos, Luisa jociņi, daudz nepareizi pagriezieni, saucieni no visiem reizē, par to, uz kuri pusi jābrauc [diez kāpēc viedokļi vienmēr atšķīrās], daudzkārtēja griešana riņķī vienos un tajos pašos krustojumos [to pašu dažādo viedokļu dēļ], griešana riņķī dadzās nepareizās vietās, regulāra satiksmes bloķēšana un citu šoferu pīpināšana par mūsu izgājieniem.
14.45 beidzot atradām centru.
atradām arī kino. stāvvietā uzbraucām pašā augšā. iekšpusē nebij vietas, kur nolikt mašīnu, vajadzēja meklēt vietu, kas nav zem jumta. ak, jā - ļoti lija lietus. nu ļoti. 3x apriņķojām visu laukumu, kamēr atradām vietiņu, kur iespraucināt Kristinas 'mazo' mašīnīti. aizvilkāmies uz to kino. izstāvējām pusi rindas, visi jauki izburkšķējās, līdz nonāca pie viena lēmuma - šitais nav īstais kino, pārāk dārgi un pārāk vēls, lai paspētu uz filmu. jāmeklē otrs kincis.
mhm. nē, nu..jautri bija gan, tas tiesa.
meklējām to 'īsto'. apmēram stundu vienkārši braukājām tai lietū iekšā un ārā High Wycombe, prasījām ceļu, taisījām nepareizus pagriezienus. vienā brīdī Luis iesaucās, ka atpazīstot vietu, šite esot incis, lai tik griez iekšā. K arī griez iekšā, gandrīz vai atrada vietu stāvlaukumā, kur noarkoties, kad Luis atrāva acis no sava iphone un nevainīgi noteica, ka tas esot bijis tikai joks. pēc tam mašīnā iestājās klusums, jo ar L neviens negribēja runāt. pec 1min klusēšanas L pagriezās pret mani un ļoti ikdienišķi pajautāja, vai Latvija esot jauka. doh.
beigu beigās jau atradām to kinci. pat palika laiks paēst pirms filmas. sticky pudding^^ ai, kā es mīlu pudiņus!un Angliju mīlu par to, ka te jebkurā vietā var nopirkt pudiņus:)
hah, un es tiku filmā kā students. no 6 mums studentu kartes paprasīja tikai 3.
lai nu kā, piedzīvojumu tai diena'netrūka un es nokavēju savu babysitting.
un tas viss New Moon dēļ. doh.

zābaks&čība

es mīlu frančus, gribu dzīvot Francijā tgd!:D

parastais paba vakars ar frančiem vairs nav tik parasts.
tātad. 5dienās pabs parasti ir pilns, jo nu - ir 5dienas vakars un tur spēlē dzīvo mūziku. angliski ļoti:)
bet nu šitik pilnu pabu, kā pēdējās 5dienas vakarā, nebiju redzējusi. nudien. un taisni tajā dienā, kad tur au pair mītings paredzēts. sākumā gan bija domāts, ka mēs būsim kādi pieci, varbūt seši. kā jau parasti - Ieva un Amanda, tad vēl Yanice [Jānis?O.o], Luis, Amandas jaunatklājums - Nikola un vaaarbūt vēl kāds. njā. beigu galā saradās daudz. 2 au pair franču puiši, 8 au pair meitenes + 1 angļu čalis. tur sevišķi vietas, kur izvērsties nebija, tā nu nācās visiem saspiesties pie viena mazītiņa galdiņa, kas gan nedaudz apgrūtināja komunikāciju, tomēr pasākumu kopumā nebūt netraucēja un tas izvērtās par vienu no jautrākajiem pabvakariem manā Anglijas dzīvē. un franču ļaudis ir lieliski. šitādu jautrību sen nebiju piedzīvojusi. visus jociņus par burkāniem un mēnešiem, dibeniem un kautiņiem publiski neatkārtošu, bet smiekli man ik pa laikam sanāca arī tad, kad biju jau mājās viena pati savā istabā.
nu labi. epizode. mums aiz muguras kāda 'mazuliet' iereibusi angļu sieviete sparīgi lamāja mazu un apaļu angļu vīrieti, kurš, kā izskatījās, nesaprata ne vārda no viņas teiktā. ar aizmiglotām ačtelēm viņš cītīgi lūkojās sievietes sejā un, lai cik uzmanīgi arī nemēģinātu klausīties, izskatījās, ka viņam dziļi vienalga gan sieviete, gan viņas problēma. lai nu kā, kundze lietoja diezgan daudz vispārzināmo angļu val. lamu vārdu - fuck. aiz katra otrā vārda un tā. tikmēr pie mūsu galdiņa iesākās sarunas, par lamu vārdu trūkumu angļu valodā. kā teica Janis: ir trīs - fuck, fuck off un vēl kkāds trešais bija ar fuck, es tikai neatceros. tad angļu džeks, kurš vispār ir diezgan pašpārliecināts, runīgs, strāda gymā un satiekas ar spāņu modeles tipa meiteni, pieklusināja balsi un iesārtušiem vaigiem sacīja, ka ir tikai viens vārds, kurš ir sliktāks par fuck. visi pēkšņi kļuva ļoti ieinteresēti un pieliecās tuvāk, lai dzirdētu. puisis galīgi samulsa un negribēja teikt, tomēr - franču lūgumiem pretī turēties grūti. terorizēja, zaķīti, kamēr viņš, galīgi klusiņām un mulsi nočukstēja: cunt.

vakars turpinājās tikpat jauki. mājupceļā gan gandrīz notriecām pāris ceļastabus, spoguļus un pārējās au pair, kas gāja mājās kājām. bet tas patiesībā smieklīgi bija. un pēc tam visu vakaru galvā skanēja franču valoda.
un man patīk franči! es jau minēju?hih^^

p.s. Annuška, ņem akadēmisko un maucam dzīvot Francijā. ok, var arī pavasarī.

dream my little dream.

Kojas. pa 5. stāva gaiteni dodos uz savu istabu, kas patiesībā ir 527./528.[?], neesmu īsti pārliecināta. durvis pagrūti atvērt, jo kaut kas smags priekšā guļ. kad beidzot izdodas iespraukties istabā, redzu, ka šķerslis ir gaužām interesants - papīru kaudze, uz kuriem mēģina gulēt Valters un Ketija, saritinājušies un mīlīgi:)
lai nu kā, mana gulta tur milzīga bija, divguļamā pie tam. bet nu milzīga. beigu beigās es iedevu Valteram un Ketijai spilvenus, pati devos uz tualeti. gāju visās kabīnēs pēc kārtas, bet, ar katru no tām kļuva arvien ļaunāk un ļaunāk. visur bija miiiiiilzīgi [nu tiešām, baisi milzīgi] podi, pilni līdz malām ar ūdeni, skalojamo kasti ieskaitot. arī pašas kabīnes nebija nekādas mazās. pie tam, kabīnes galīgi tumšas, ja aizvērtu durvis no iekšpuses, paliktu tumsā. mani tas viss biedēja. nebij tā, ka es būtu maziņa, bet gan tā, it kā atsevišķi priekšmeti būtu palielināti. baisi. pie pēdējās kabīnes ieraudzīju, ka katrai no tām ir savs gaismas slēdzis. ieslēdzu gaismu pēdējā kabīnē, bet joprojām baidījos iet iekšā. apsēdos pie tāda kā gara uzgaidāmā galda, kas novietots tieši pretī kabīnēm:) un skatījos apkārt. galā pie sienas bij milzīga vanna [jā, tiešām]. pretīga, sarūsējusi apakša, vanna pilna ar aukstu, vecu ūdeni. līdz malām. es netaustīju, vnk zināju, ka auksta un pretīga.
sēdēju tur un domāju, cik pretīga tā vanna, bet tai pašā laikā man galvā jau raisījās plāni un idejas par koju tusiņu, ko tai vannā varētu sarīkot [hih, Buļļu kojas vnm manās atmiņās].
sēdēju pie tā galda un pēkšņi tur bija Kitija P. un vēl daudzi ļauži, mēs visuko runājāmies un tā.
pa to laiku uz tualeti mēģināja aiziet mazs vīriņš un man bija žēl, ka viņš nevar, jo viss tur tik milzīgs un augsts, ka viņš vnk noslīktu podā.
un tad vietā, kur pirms tam bija siena un izeja uz koju gaiteni, tgd vizēja milzu logs sienas izmērā un izeja uz tumšu ielu, kas bija tā palejāk, it kā kojas kalnā būtu. pie tā loga sāka dauzīties paveca sieviete [no iekšpuses] un speigt dīvaini augstā, bet paklusā balsī. rozbaltstrīpainā kreklā, īsiem, sirmeim matiem, apaļās brillēs. mēģināja kādu saukt, bet sevišķi nesanāca. tāda pīkstēšana: Paša!Paša! un tad pa to ielu garām vilkās garš, tievs, bomzīgs un urlīgs Paša. stūma ķerru kkādu. beigās viņš tomēr sadzirdēja, ka kāds viņu sauc un tad viņi abi - dīvainā večiņa un urlīgais Paša - skrēja viens otram laimīgi pretī, sabučojās un apkampās, it kā gadiem nebūtu redzējušies. tas viss tik kuriozi un reizē tik mīļi bija. es teicu Kitijai: žēl gan, ka man nav fočika!
..un tad es pamodos..

babysitting

šovakar ar Jasmīnu [8g.v.] runājos par krūtīm [neprasiet, kāpēc, es tiešām neatceros, kā tā saruna šitā ievirzījās] un viņa paziņoja, ka tad, kad sievietei piedzimst mazulis, viņa kļūst par govi, jo dod pienu.
kad pajautāju, kas tad ir tēti, tad viņa ļoti pārliecinātā un viszinīgā balsī atbildēja, ka viņi vienkārši esot vīriešgovis. aa, un es esmu middle age cow.
ir par ko aizdomāties..

Londona..

..ir viena no manām mīļākajām pilsētām. tāpēc, ka angļu, tāpēc, ka liela, tāpēc, ka neguļ, tāpēc, ka Londona.
man droši vien ir lielummānija. visu bērnību plānoju dzīvot Rīgā. 3 gadus nodzīvoju, par mazu salikās. Londona ir nākamais solis. izaicinājums. pēc Londonas tīri loģiski seko Ņujorka laikam.8)
lai nu kā. šodien biju National Gallery. oi, moins. iešu tur vēl vismaz 2x. 1) izstaigāju tikai apm 1/3; 2) man patīk galerijas; 3) man patīk senas galerijas;
bet man nepatīk tūristi. ok, arī man ir karte līdzi katru reizi, kad dodos uz L [bet ne katru reizi to karti vajag]. bet man nepatīk tūristi arī tad, ja es pati esmu gandrīz-kā-tūrists.
Rembrants ir jauks. bet mans sapnis [viens no daudzajiem] ir Luvra. kādreiz es izstāvēšu to milzu rindu un tad neiešu prom, kamēr mani no turienes neizmetīs.
man ir plāns. bet es nestāstīšu. lai piepildās^^

LOLa.

hā. es šovakar skrēju. un daudz. izrādās, manī ir potenciāls, noskrēju vairāk, nekā biju gaidījusi. varēju vēl, bet nolēmu, ka pirmajai reizei pietiks.
bāc. nebiju to darījusi kopš pirms 2(?) vasarām ar Kasparu pa Lubančiku drasejām. tā gan laikam arī bija tikai viena reize.
bāc. jūtos lepna par sevi:D mans sporta skolotājs droši vien aizrītos, ja uzzinātu, ka es skrienu labprātīgi. sports gluži nebija manu iecienītāko mācību priekšmetu sarakstā. patiesībā..skolas laikā tā bija lieta, ko es tiešām no sirds ienīdu, jo īpaši krosu. un 100m skrējienus. pat 60m skrējienus.
un tagad?nu.. neteiksim, ka tas ir labākais, ko darīt 4dienas vakarā, bet nav jau ne vainas. vismaz, kamēr neesmu kļuvusi par vietējā gym biedru^^

+ http://www.coldplay.com/videostrawberry.php

riiiiktīgi labais:)

Naughty girl.

ja kas, tas ir viens no biežāk dzirdētajiem vārdu salikumiem pēdējā mēneša laikā. gan uz Kitu attiecināms, gan vispār, piemēram, baby grupiņās un tā.
bet. vakar bija mana kārta. sēdēju parciņā pie policijas ēkas, pīpēju [ko es principā vairs nedaru], dzēru lielo karsto Starbucks šokolādi, ēdu mazās karameļu-šokolādes shortcakes [pārāk daudz un pārāk saldas], klausījos Duffy un jutos kā debesīs.
sapņošana ir laba lieta. tas ir tāpat, kā lasīt labu grāmatu. ieej citā pasaulē un realitāte pazūd. sapņos viss ir tik labi un lieliski. un sapņi taču piepildās, vai ne? jo vairāk sapņu, jo lielāka iespēja kādu no tiem piepildīt.

etīde zem kastaņkoka.

10/10/2009
vēl labāku šodienu nemaz nevar vēlēties. no rīta gan bija pagrūti pamosties, bet duša visu uzlaboja. Kitai šodien satriecoši labs garastāvoklis. vai arī viņa mani vienkārši beidzot respektē un mīļo. that's cute:)
skatījos Ardžena spēli, iepazinos ar Džesa māsu, nejauši beidzot uzzināju, ka viņi ir indieši. nu ja. jauki:)
iznēsāju pa veikaliem bukletus, visi cilvēki ārkārtīgi jauki [vienīgi šūšanas veikalā gan es vairs neiešu]. pēc tam dabūju kafiju un jauku [tikai traki treknu] kūku un gāju satikt Amandu, kas gan man uzreiz neizdevās, jo nu, mans telefons pēdējā laikā atsakās sūtīt sms, kas diezgan apgrūtina komunikāciju. bet nu nekas. es pasēdēju zem traki jauka kastaņkoka uz traki jauka vintage angļu soliņa un domāju. daudz domāju. laiks bija vienkārši satriecoši jauks un rudens tagad ir mans mīļākais gadalaiks aiz pavasara. vismaz angļu rudens noteikti. eju pa ielām un taciņām, un nezinu, kur likties aiz prieka par to, ka esmu tieši šeit tieši šajā brīdī! njā.. rudens šeit ir kā trīs Siguldas rudeņi kopā.
p.s. sēdēt zem tā koka gan varbūt nav labākais variants. ik pēc 5min no sevis nākas notraukt aptuveni miljons bizmārīšu, kas vienkārši pārvācas dzīvot uz tavām kājām. sorīt no rīta viena pa sienu vēl rāpoja, zaķīts tāds.
hā. kamēr tur sēdēju [uz atzveltnes, jo tas soliņš īsti tīrs gan nebija], pieskrēja mazs puika, apsēdās man blakus uz atzveltnes un sauca mammai - mummy, look!I'm sitting here just like a lady!sajutos ļoti angliska:)
dzīve tomēr ir sasodīti jauka!

Tev.

Zini to Koelju citātu - ja Tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu. Tu vienmēr par to diezgan ņirgājies. Bet - BET! Hā. Iedomājies - ir viena lieta. Nu tāda lieta, kas pasaulē ir tikai viena. Un to lietu ļoti, ļoti grib divi cilvēki. Kā tad lai tas, kurš tās lietas pasaulē dala, zina, ko darīt? Jo lietai jau sevišķi teikšanas pār citu vēlmēm nav. Vai tas nozīmē, ka uzvar stiprākais? Vai uzvar tas, kurš spēcīgāk vēlas? Kas tad notiek ar otru? Un kas notiek ar lietu? Vai tai tiešām nav izvēles brīvības? Un, ja nu ir, tad lietai varbūt ir pavisam citas vēlmes. Kas notiek ar nepiepildāmām vēlmēm?Vai tās tiek aizstātas, vai arī vienkārši paliek karājoties gaisā, līdz radīsies izdevība? Un tad rodas tie citi teicieni.. ka visas vēlēšanās jau piepildās, tikai ne vienmēr īstajā laikā un veidā.

trauma.

šonakt sapnī redzēju Ojāru S. nu goda vārds. man vajadzēja kārtot pie viņa eksāmenu, bet es vispār neko nebiju mācījusies un visi, kas nāca pretī no eksāmena telpas, stāstīja, ka viņš traki stingrs esot. špikotājus izslēdz no skolas bez atgriešanās iespējas. Ou Džejs sēdēja kaut kur tālāk un sarauktu pieri ļoti nosodoši skatījās uz mani pār brillēm. vēl tikai pietrūka, lai viņš piekrītoši mātu ar galvu. tad pēkšņi man radās iespēja eksāmenu kārtot 6dienā, kas nozīmēja, ka man ir vesela viena nakts, lai sazubrītu visu to penteri galvā. aizgāju uz kojām [liela, liela kļūda]. par eksāmenu atcerējos tikai tad, kad saule jau grasījās aust. sapratu, ka ir krietni par vēlu mācīties, man uznāca panika un..
..un tad es pamodos. vai tas tiešām nekad nepāries?:D
Ou džejs, sesijas naktis un kojas-->lielais studenta komplekts.
joprojām un vienmēr atmiņā un zemapziņā.
damn:D

viens, divi, trīs - un tu esi brīvs?

oi. par trīsstūru būšanu es laikam zinu daudz. par visām pozīcijām. zinu arī, kā ir, kad vienas daļas trūkst, tāpat arī zinu, kā ir, kad ir par daudz. zinu kā ir, kad jāizvēlas pašai un kā ir, kad esi viens no izvēles variantiem. un tas viss nepilna gada laikā. jautra dzīve

dot.

cik ļoti pāris teikumi vai vienkārši tikšanās un parunāšanās ar kādu var mainīt gandrīz vai visu. nu daudz. citu cilvēku pieredze liek izvērtēt savējo un mainīt to uz [cerams] labo pusi. var jau būt, ka es tik tāda viegli ietekmējama persona. bet ne jau vienmēr tas ir slikti! manuprāt, pēc šīs dienas viss paliks vēl labāk, nekā jau ir.

p.s. turpmāk ņemšu līdzi savu Moleskine kladi. es atceros, ka gribēju visu ko pierakstīt, tikai neatceros, ko. damn.

p.s. paldies, Unda.

tas pats tālāk.

..nebiju gulējusi kādas daudz stundas, Filips nokavēja lidmašīnu, Rīgā bij auksti un man nebija paņēmušās līdzi sevišķi siltas drēbes. tomēr tā bija jaukākā atgriešanās mājās!nu, Zsvētkos un jūlijā, protams, būs vēl jaukāk, bet tas vēl nav noticis, tā, ka neskaitās.
ai, nu..kojas bija ļoti jaukas, jaukas, kāzas vēl jaukākas [izņemot dažas lietas, kas nebija tik jaukas, bet par to es tgd nerunāšu]. 7diena principā arī jauka. apraudājos kādas..hmm..3 reizes.

slinkums rakstīt.

..vakar staigājos ar Kitu pa mežiem un parkiem un tur vāveres bezmaz gar kājām skraida. un pa dārzu vismaz reizi nedēļā mums pastaigājas brieži, jo tur, kur normāliem cilvēkiem beidzas dārzs ar žogu, mums beidzas ar mežu. vai arī mežs sākas ar dārzu.
Ameršamā rudens ir ļoti jauks šobrīd. pa dienu +20 grādi, naktī reizēm sajūta, ka mīnus 20, bet nu nav jau. pa ceļam uz skolu man jāiet garām Christmas tree farm. Londona galīgi blakus un arī mana pilsēta skaitās pilsēta, tikai iebūvējusies kokos. turpretī debesīs viss ir otrādi. ja citās pilsētās naktīs mirguļo zvaigznes, tad Ameršamā zvaigžņu vietā ir lidmašīnu gaismiņas. man istabā ir jumta logs un vakaros, ja nevaru aizmigt, skaitu lidmašīnas. nu, goda vārds.
25 dienas kalendārā jau var izsvītrot. un man iet labi, paldies^^

lidosta un gandrīz vai Toms Henks.

ierados lidostā jau 10os vakarā. lidojums paredzēts 6.05 no rīta. sāku saprast, cik gara un mokoša nakts mani sagaida. lai gan, Stansteda naktī ir daudz labāka, nekā jebkura cita lidosta, kur nācies gaidīt rīta reisu.
apstaigāju man pieejamo lidostas daļu, izpētu, cikos un kur man jābūt, nopērku cigarešu paciņu [ko UK nekad vairs nedarīšu. maksāja miljonu], uzlieku mp3 mapīti 'garastāvokļa uzlabošanai', sameklēju somā 'Into the wild' un iekārtojos vienā no retajām brīvajām vietām. jo Stanstedā, kā izrādās, pārnakšņot ir modīgi. man liekas, Skavstā pat dienas laikā nav tik daudz cilvēku, cik Stanstedā naktī.
pirmās 2h pagāja samērā ātri. nopriecājos pie sevis klusītiņām un nolēmu iziet ārā papīpēt. tā arī izdarīju. papīpēju. nolēmu jau laicīgi iztempt vienu lielu kafiju. aizvazājos lēnā garā līdz tālākajam kafijas stūrim [lai vilktu laiku], nopirku vislielāko kafiju un savā vislēnākajā gaitā centos vilkties atpakaļ uz savu sēdvietu. i ne 10 soļus nenogāju, kad pie manis pienāca melnais džekiņš un prasīja, uz kurieni ta' es ceļojot.
nu un tā mēs visu nakti nopļāpājām. par visu ko. nu tiešām laikam visu:D Ēriks no Stokholmas ir kaut kas līdzīgs kā Toms Henks no Lidostas. tikai viņš drīkst iziet ārpusē. viņa algas darbs ir visādu cilvēku satikšana visādās valstīs un, lai to izdarītu, jālidinās visu laiku apkārt. toties, lai lidināšanās sanāktu lētāk, jālidinās ar Ryanair [giggle], kas nozīmē regulāras nakšņošanas lidostās. manuprāt, nav tādas lidostas Eiropā, kur viņš nebūtu nakšņojis:D
interesanti jau, bet pēc 4 rītā laiks tik un tā sāka vilkties.
lidmašīnā mēģināju gulēt, bet kaut kā ne visai man izdevās. toties, kad jau lidojām Latvijas debesīs, man noripoja viena jauka prieka asara. es varu iedomāties, kādas emocijas mani pārņems, kad lidošu uz māju jūlijā.
lidmašīna tik ļoti jauki un gandrīz vai izskatījās, ka speciāli, pārlidoja pāri visai Rīgai no otras puses. rīta saule atspīdēja Saules akmenī un TV tornī, Vanšu tiltā un Maskačkas nomalē. ok, varbūt ne gluži atspīdēja, bet nu viss tik spožs, tik spožs bija^^kurš teica, ka mājās nav vislabāk?
un tad es izkāpu Rīgā.

keep calm and fake a British accent

esmu atpakaļ.
lai cik nogurdinošas un spēkus izsūcošas bij pēdējās 5 dienas, tas bija tā vērts. līdz pēdējam sīkumam!katra minūte, ko pavadīju Latvijā, pilna prieka un pozitīvisma. esmu uzlādējusies līdz Zsvētkiem.
[bildē visi man dod bučiņas:)]

ok, 4diena bija traki nogurdinoša. arī emocijas lēkāja augšup un lejup. 3dienas naktī īsti laikam neaizmigu. tātad mans piedzīvojums patiesībā sākās jau tad. nu..negulēt nakti pirms 4 dienu turnīra nav īpaši gudri. bet ko es varu padarīt, tas viss tik satraucoši bija!^^
tātad. 4dien no rīta piecēlos [nevis pamodos] jau kādos 6.30, jo kaut kā tieši iegadījās, ka dienā, kad man būtu vajadzējis pagulēt ilgāk, bērni piecēlās pēc 6iem visi reizē un kliedza, kā jau tas notiek katru rītu. trepes, kliedzieni, trauku šķindoņa. piecēlos, domāju, domāju, domāju. daudz domāju. bet es jau visu laiku daudz domāju, no kā gan parasti nav nekāda labuma. ak, jel. skrēju uz kursiem. tā kā īsti nebiju pārliecināta par to, kā tik līdz savai koledžai, izgāju no mājas 1h ātrāk, kas bija ļoti noderīgi, jo koledžu meklēju veselu 1h. bet nu atradu. nākamreiz es plānoju nepatērēt vairāk kā 30min, lai līdz turienei tiktu. tad bija kursi. pasniedzēju sauc Ginny un viņa tā arī uzvedas. man visu laiku gribas smieties. ak, jā, labi, ka atcerējos, man tak vēl mājas darbs jāizpilda. nu lūk. pēc kursiem izskaridīju pusi Cheshamas, lai atrastu autobusu pieturu, kur darbojas tādas kā biļešu pārdevējas vai vismaz informācijas sniedzēji. nav. tādas vietas nemaz neeksistē, tāpat kā manā Amershamā. varbūt Anglijā vispār nav lielas autobusu pieturas, kur iekšā var nopirkt biļeti, apskatīties, cikos nākamais autobuss un paprasīt, kā ellē ratā var tikt līdz Stanstedai! vienīgais, ko es tai bibliotēkā uzzināju, ka jēdzīgākais autobuss [kas arī nebūt nebija ideāls], vairs neeksistē un nokļūšana no mana miesta līdz lidostai ir katastrofa.
nočakarējos bibliotēkā riktīgi ilgi. mājās braucu ar busu [10min=2 mārciņas], kurš apstājā Amersham stacijā, kas nozīmē, ka man vēl 20min j;anāk ar kājām. es skrēju, jo kavējos jau ļoti. atskrēju. Kita gulēja. loģiski, ka viņa pamodās tieši tajā brīdī, kad no tostera izleca maizītes, kas vairs jau nebija siltas, kad smērēju tur virsū sviesta ražojumu. tas pats atgadījās arī šodien, starp citu.
darbi man visādi daudz tika sadoti, Kita visu laiku uzvedās tā, ka man galīgi nebija laika pat pieskarties kompim, kur nu vēl sameklēt kādu informāciju. arvien tuvāk nāca nakts, arvien lielāks auga mans stress pakrūtē un visur citur, jo nu vienā vien pakrūtē tam vairs nebija vietas. ai, nu tad mājās atbrauca Džess un visu nokārtoja. pat nopirka man biļeti un sarunāja, ka Sāra man pirmdien atbrauks pakaļ uz vietu, kur autobuss mani izmetīs. par to gan es dabūju pusstundas laikā padarīt darbus, kas parasti prasa stundu. bet es to izdarīju, kas nozīmē, ka jau tgd esmu gandrīz profesionāla mājtīrītāja. pēc gada toč būšu. aizveda Džess mani uz busu, kurš nokavējās.
braucot tai autobusā [2,5h!:/] redzēju Anglijas jauko pusi un sapratu, ka nav jau viss tik draņķīgi, kā likās sākumā. valoda man būs, pieredze būs un arī draugi man te jau ir. un pēc gada es būšu Ievas uzlabotā versija..

man tgd galīgi ir apnicis rakstīt, acis griežas kvadrātā un sitik garus penterus tāpat nevienam nepatīk lasīt [cik nu man ir lasītāju], tamdēl par saviem piedzīvojumiem lidostā, Rīgā un Jumurdā turpināšu rakstīt, kad būs laiks un iedvesma. tas varētu būt rīt:D
č!

boom boom boom

esmu klat. ir otraa diena un man te nav garumzimes. tizli. kadu laiku laikam nerakstisu [jo man nepatik bez garumzimem]. kompi dabusu septembra beigas, tad ari busu atpakal ieks blogera. vee, anglu klavituras..:/

damn it.

esmu mājās.
jauki.
tikai tagad visas tās parpalas atkal jākrāmē no kastēm ārā un jāmēģina saspiest manā mazajā istabā. uff.

that's it. I'm quit. I'm moving on.

Visas mantas sapakotas. Pagaidām istaba [vai - drīzāk mans stūris] neizskatās vēl tik traki tukšs, jo tur vienā kaudzē sakrauti drēbju maisi un grāmatu kastes, viena maza mācību materiālu kaste [nepilna], bildes un Jāņu vainags, atmiņas, atmiņas, atmiņas..
Trīs gadi nav jau nemaz tik daudz. it kā. un tomēr..skatos uz zaļajiem pirmkursniekiem [kas no šodienas jau vācas iekšā manās kojās], galvā atgriežas sajūtas, kad pirmo reizi ienācu savā istabā. biju pirmā un riktīgi nopriecājos, ka varu izvēlēties labāko gultu. to es arī izdarīju. visus 3 gadus tur arī paliku:D jocīgi..514, man liekas, ir vienīgā istaba, kurā visu šo 3 gadu laikā nenomainījās neviena no iemītniecēm. 3 gadus visas 3 kopā. lai vai kā arī tur nebija ar visiem strīdiem, atklātām un slēptām neiecietībām, aprunāšanām un iekšējām cīņām, mēs tomēr esam palikušas kopā līdz beigām. jocīgi.
nu viss. uznāca man sentiments kaut kāds.
lai nu kā, kojas ir viens satriecoši jauks pasākums. ja. protams, tur nedzīvo parāk ilgi un neievelkas pārāk dziļi, kā tas dažreiz atgadās ar izvirtušiem un piedzīvojumus meklējošiem indivīdiem, kas mēdz nedaudz pārspīlēt ar grādīgo dzērienu lietošanu iekšķīgi. attiecīgajā kondīcijā arī ārīgi, bet tas jau ir cits stāsts.

nu lūk. mantas sapakotas. iešu kaut kur kaut ko padarīt. vēl ir laiks pasēdēt uz savas gultas, paskatīties uz tukšo sienu un sagatavoties jaunajai dzīvei.
Londona. Let the party begins!:)

mincīši princīši jeb sen nebijušas sajūtas.

man šodien bija Ģimenes vakars. nu dien, biju jau piemirsusi, kā ir būt visatā.
K un A. apburošs komplekts - ja viņiem būtu jāpavada kopā [nešķiroties] nedēļa, kāds mirtu. un šajā gadījumā totāli nav prognozējams iznākums.
ik pa laikam arī B un es dabūjam pa muti [pārnestā nozīmē, protams] un ne tikai.. *dziļdomīgi nogroza acis*
sākumā es tiešām domāju, ka kāds šovakar izleks pa logu vai vienkārši sakausies. jocīgi. bet, kad visi dabūja ēst, situācija nedaudz uzlabojās. tas gan laikam nav jocīgi. koju instinkti pirms un pēc ēšanas joprojām darbojas.
un tomēr kaut kas tajā visā ir mainījies. varbūt..pietiek izmainīties vienam, lai spēcīgi ietekmētu gan katru no pārējiem atsevišķi, gan arī visu situāciju kopumā. var jau būt, ka tas attiecas tikai uz mani. varbūt vienas personas negācijas maina manu personisko situācijas uztveri un interpretāciju..

lai nu kā. beigu beigās izdevās tāds standarta koju vakars. A un K ieurbās kompī un jūsmoja par Baltijas sirdspukstu bildēm, smējās par tikai sev zināmiem jokiem un nekam citam nepievērsa uzmanību. Valainis atnāca ar milzu sēmušku paku un visiem bija prieki. tad nu es un B un Valainis skatījāmies CSI, kamēr visi abi pārējie turpināja ķiķināt par bildēm un tā. koju stils.
toties tgd es domāju, ka jāiet beidzot gulēt. acis metas greizas jau un es sāku nesaprast pati savas domas. tas ir pirmais signāls no spilvenu pasaules.

brokastis.

stulbā stulbene:D [es]
jau nedēļu vnk noguļu visus rītus un dienas pirmās puses. lai gan..it kā pamostos normāli, pat 10os esmu modusies [bez modinātāja - manā gadījumā tas ir iespaidīgi!], tikai kaut kā sanāk tik lēni celties, ka diena gandrīz jau iet uz beigām.
šodien es vēl neesmu paēdusi brokastis. ir 15:04. dīvaini.
bet ko lai padara, ja pamosties grūti. tikko mēģināju ieiet ibankā. gandrīz nobloķēju pieeju. palika viens mēģinājums, kad nolēmu izdarīt gudru lietu un piezvanīt info dienestam. sieviete man uzdod viskādus parastos jautājumus, ko tādiem idiotiem parasti uzdod. beigās man vajadzēja nospiest vienu taustiņu - Caps Lock. jūtos blonda.
man līdz 17:15 jāpaspēj aiziet līdz Cēsu ielai. es to mēģinu izdarīt jau nedēļu. kaut kā pamazām zūd pārliecība, ka es to izdarīšu šodien. toties no kojām gan es šodien iziešu! cerams..

blūzīte un citas jaukas lietas.

man īstenībā jāiet tgd taisīties un pucēties, jo Kefīrs veras vaļā desmitos. bet tik jauki, tik jauki. feina diena, ja neskaita, ka esmu iztērējusi gandrīz visu savu naudu [un ne jau par maiciņām un auskariem un visādām meiteņu puclietām]. pusi atstāju bankā, otru pusi acu veikalā. damn. bet ko padarīsi - par dzīvi sapņu Anglijā jāmaksā jau tgd:D
un vēl es ēdu šodien tik daudz salātus un dzēru tik daudz kolas, ka viss gruzīgums par iztukšīti maciņā jau ir kompensējies 3x. nu vēl jau ir stulbi, ka uz Kefīru jāiet ar kājām. lai gan - stulbāk būs tad, kad būs jānāk arī atpakaļ. psc. tak sīkums:D
man vienkārši ir jautri. un būs jauks vakars:)

on a jet plane.

vienmēr vajag uzmanīties ar to, ko vēlies. tas var piepildīties.
visas vēlēšanās piepildās, bet - vai īstajā brīdī..?gan jau.
Londona, Londona. mans bērnības sapnis!es visu mūžu sapņoju par dzīvi Anglijā. es studiju laikā plānoju tur strādāt, padzīvot kādu laiciņu. tagad biju jau samierinājusies ar domu, ka to padzīvošanu nāksies atlikt uz vēlāku laiku. izplānoju savu dzīvi Rīgā. priecājos par Aļonu un krustmātes būšanu, par kāzām un savu pirmo dzīvokli. un tagad - pēkšņi!viens telefona zvans un.. palikušas 2 nedēļas. 2 nedēļas, lai sagatavotos. lai pierastu pie domas un atvadītos no visiem. skerī.

bet. būs taču labi. tas ir nepilns gads. nav jau daudz. bet - tai pašā laikā..
ik pa laikam attopos, ka savās domās esmu jau iekārtojusies savā istabā, redzu, kādi man tur būs jauki angļu plauktiņi, tumša koka trepju margas, mājīga virtuve, kur cept kūkas un cepumus, te pēkšņi stāvu viena pati lidostā un gaidu, kad nav-ne-jausmas-no-kurienes parādīsies Sāra un teiks, ka viss baigi jauki ir un braucam mājās. iztēlojos, kā ziemā vedīšu sīčus uz skolu. bridīsim pa sniegu. vai arī būs jābrauc ar busu..? un tad es esmu Londonā un ar Undu Starbucks Coffee dzeram karsto šokolādi un ēdam mafinus. un Ziemassvētkos es tieku mājās [es ļoti ceru, ka tieku:D] un visi priecājas un dod man bučas, Latvijā snieg balts pūkains sniegs un tā.

eh. galu galā - ir taču jauki padzīvot angļu ģimenē un iepazīties ar Londonu. nākamais solis - Ņujorka:D

today is a perfect day for a perfect day.

daudz vēja, ik pa laikam saule (!), pārēdusies es un kafija gultā. visu dienu varētu te sēdēt un neko sevišķu nedarīt. tāda miermīlīga sajūta.

rītdiena.

Vēzis

Piektdiena, 07.08.2009

Skaistām lietām un to izmantojumam būs liela nozīme. Starp divām debespusēm izvēlēsies to, kas tālāk no mājām. Jautra pasākuma apmeklējums.

lone lines

Viņš jautāja, vai es reizēm nejūtoties vientuļa. Melleņu nakts pustumsā manas acis mēģināja saskatīt Viņējās, kaut gan patiesībā tas bija tikai tukšs bezcerīgs skatiens. Manas domas aizklīda atpakaļ kaut kur pagājībā, uz mirkli izskrienot cauri visiem tiem brīžiem, kad gribējies visus, pilnīgi visus sūtīt pie velna, jo patiesībā taču neviens no viņiem man nepieder. Es nepieradinu cilvēkus. Es pieradinu pie viņiem sevi. Reizēm viņi to neapzinās. Nezina, ka viņiem jābūt par mani atbildīgiem, jo viņi ir mani pieradinājuši.
Un tad sāp. Neviens to nezina. Tie atklāsmes brīži ir tik dziļi personiski, ka tas izskanētu nepieklājīgi skaļi, pat, ja mēģinātu kādam iečukstēt ausī. Nez vai tas, ka neviens nenojauš manas dvēseles patieso stāvokli, ir labi vai slikti? Nekā jau laba tur varbūt nav. Vairāk gan tas attiecas uz faktu, ka es vispār tā jūtos? Kāpēc..?
Es reiz sapņoju par to nabas būšanu - visi ap mani, viss notiek ar mani, es notieku ap visiem un vispār visu zinu. Nu ir. Bet.. kā jau tas vienmēr gadās - visas vēlēšanās piepildās, bet ne vienmēr īstajā laikā un veidā. Nekas nav tā, kā pasakā. Ja pieder daudzi, tad patiesībā nav neviena.. Un tad uznāk tās atklāsmes..

ba.

viss.
pēc 3 nedēļu stresa un apjukuma.
pēc cigarešu, kafijas un kefīra smagas pārdozēšanas.
pēc nedēļu ilgas gulēšanas ne vairāk kā 3h diennaktī.
pēc pēdējo trīs dienu rakstīšanas nonstopā.. emm.. 27h.
pēc 42h negulēšanas vispār.
pēc skraidīšanas pa skolu, meklējot kādu, kurš novērsīs idiotisko kļūdu, lai BA varētu izprintēt.
pēc stāvēšanas rindā TSI un neizstāvēšanas līdz galam.
pēc skraidīšanas pa kopēšanas centriem, lai atrastu melnus vākus.
pēc gulēšanas uz CopyPro palodzes.
pēc vazāšanās pa Maskačku lietū, sargājot darbu.
pēc 6h miega atkal celšanās un skola, skola, skola...
pēc pārdzīvotiem laimes un pohujisma uzplūdiem.
pēc Roļika satriecošās attieksmes.

es nodevu bakalaura darbu.

es: šodien nodevu darbu. vai vajag Jums nosūtīt elektronisko versiju?
R.T.: nē, būs jau labi:)

ironiskais Mērfijs.

Īsts vīrietis jautā tikai vienreiz.
Īsta sieviete pirmo reizi atsaka.
Tāpēc viņi nekad nevar būt kopā.

fun fun fun

sagaidīju saullēktu.
vēl bišķiņ un tad es arī gulēšos.
kad pirmais cilvēks šai stāvā pamodīsies, es līdīšu zem savas puķainās vintage segas, likšu galvu uz puķainā vintage spilvena un sapņošu par labāku dzīvi pēc BA uzrakstīšanas.

patiesība ir tur iekšā.

http://heartless-bitches.com/

visi vīrieši ir vienādi, bet arī sievietes reizēm ir kuces.

damn.

kā?
kā lai es to visu pagūstu izdarīt?vēl viens vakars vienkārši nopļāpāts, nosmiets, nosēdēts. bet BA taču negaidīs!
Atkal rīts. Atkal sākas. Negulēšana, pīpēšana, neēšana, dzeršana. Tipiski.
Man bailes, ka tai skolā man rīt visu izčakarēs. Pateiks, ka parāds jānokārto pirms BA nodošanas un tad gan, vot būs diezgan sūdīgi..:/

es neeju gulēt, jo..?
1)man nenāk miegs
2)Bergers ir sajucis prātā. [neprasiet, kas ir Bergers]
3)esmu mazohiste
varētu būt, ka visi trīs varianti. It kā jau vēl viens ira, bet to tā nevar visiem stāstīt. tāpat šito blogu neviens nelasa, tad jau it kā kāda starpība, bet zin kā..ja nu kas8)
man patīk Duffy. riktīgi. mūzika, es domāju. klausos visu nakti kiš-miš playlisti un visu dzēšu ārā, izņemot Duffy, The Killers un vēl dažas individuāli lieliskas dziesmas.
vajag apsvērt tgd plusus un mīnusus tam, ka es neeju gulēt. man rīt jāiet uz skolu. būs traki, ja nogulēšu visu dienu. bet labāk tgd rakstās, jo visi guļ un ir rīt, un putni dzied, un ir jau gaišs, un..un man nenāk miegs. hā.
iešu tgd kaut ko padomāt. vēl gan neesmu izdomājusi, par ko es varētu padomāt, bet gan jau. ir taču rīts, kas it kā ir gudrāks par vakaru.psc.

.

all i've ever learned from love
was how to shoot somebody who outdrew you.
/Jeff Buckley/

tā.

diezgan traki saprast, ka BA jānodod jau nākamnedēļ, bet manējais ne pusē vēl nav. laikam vajadzēs bišku saņeties. BET. pilna pasaule interesantu, pētāmu un baudāmu lietu, ka tas BA paliek kaut kur tur, kur..nu, es labāk paklusēšu.
man it kā nāk miegs. it kā vajadzētu rakstīt. it kā negribas. it kā gribas, lai viss kaut kas notiek pats no sevis un lai man nav jāpiepūlas. lai apkārt ir tikai tie cilvēki, kurus man gribas. priekš kojām laikam gan šitā vēlme būs pārāk sarežģīta. bet kuru tad tas interesē. pat saprāts neliedz man plivināties mākoņos.
ai, kā es varētu tgd vienkārši drukāt savas miljons domas un izlikties, ka BA ir tikai ļauns sapnis.
damn.
šitā te Anna aizgājusi gulēt, kamēr es izklaidējos ar ikdienas nesaprašanām un pusstrīdiem. gribēju papīpēt, bet šamā guļ un atsakās kaut kur iet ar mani. tad nu es izdarīju kaut ko tādu, kas dienā būtu ļaunība. bet tgd jau ir nakts, visi guļ un nevienam nekāda labuma no tā, ka es Annas krūšturi pakāru ārpusē pie durvīm. žēl gan, ka vīriešiem nav intuīcijas vai vienkārši tieksmes ierasties īstajā brīdī.

Vēzis (22. jūnijs - 22. jūlijs)

Kāds tevi ļoti pievelk, jo ir pilnīgi citāds, nekā tie cilvēki, pie kuriem pierasts.

Guess who?

sick shit

es redzēju sapnī Lielisko. mēs kaut kā atkal bijām kopā. pagājušo reizi, kad redzēju tādu sapni, mēs pēc 2 dienām arī bijām kopā. ko lai es domāju, ja atkal redzu šitādu sapni?tāpat jau grūti saprast, kas ir kas un kura no manām Saulēm siltāka un mīļāka.doma domas galā dienu un nakti.

ābolu pīrāgs

ir visādas lietas, kas man kojās nepatīk un dažreiz uznāk tā, ka gribas iet dzīvoklī dzīvot. tomēr īstenībā kojas ir viena unikāla vieta. citas tādas pasaulē nav.
vakar sataisījām nekojīgas, bet riktīgi jaukas vakariņas. plovs. tas vien jau ir pietiekami sarežģīti kojām. un tas Valaiņa pīrāgs. big tasty. un King Julian alias Kaspars. hā.
un Lieliskais. mhm.
šodien bija veco ar bērnību asociējošos dziesmu vakars. barbie girl, wannabe, magic key, uuuun visādas citādas crank that spiderman, do you wanna fuck, pat britnija un tā.
secinājums:
katrai sievietei vajag vismaz vienu stieni. var izmantot arī ksapja durvis, ja ne citādi.
hā.
K ir prom tikai vienu dienu, bet man jau pietrūkst. ko es darīšu, kad vairs nedzīvošu kojās?
nolēmu, ka man ir atkarība no cilvēkiem. ja ne dzīvā veidā, tad draugos, skaipā un tā. man vajag pasta baložus.
kojas ir jaukas.

sick puppies: all the same

atkal gandrīz pusi dienas nogulēju. labi, ka ir Undīgā, kas piezvana 12os un aizdzen uz vietu, kur galīgi jauki ir satikt kursa biedrus un parunāties, bet, kad jāsāk domāt par to lietu, kas rakstās 2 vārdos un otrais sākas ar d, tad vairs nav tik jauki. bet beigās bija jauki tik un tā.^^
šovakar sastūmām atkal kopā gultas un tgd mūsu istabā atkal ir viena liela gulta, un viena parastā B gulta. un cik forši ir pīpēt istabā! kamēr B mājās izklaidējas, ģimene izkalidējas megagultā. hi.
ai. piedod Filip, bet Valainis tika pie mandarīniem. laikam jau skaidrs, ko tas nozīmē..mandarīnu vairs nav.
tikai sūdīgais moments atkal ir tas, ka visi manā istabā skatās Tauriņa efektu, a es sēžu Kaspara istabā un rakstu kd. hā.
man garšo kola. nav lāga. gribas visu laiku dzert tikai kolu. it kā jau vienalga, tāpat esmu sačakarējusies līdz nelabumam - eju gulēt 8os no rīta, ceļos 4os dienā, dzeru kafiju un pīpēju, uz darbu jāiet nav [jo nav darba, kur iet]. kur vēl lieliskāka dzīve!bet nu kkā..emm. vajadzētu dzīvot veselīgāk? nafig. kamēr dzīvoju kojās, tikmēr nekādas pareizās dzīves!visticamāk, pareiza dzīve nebūs arī pēc tam, toties tgd ir pamatots attaisnojums. ^^
labais.
ok, laikam vajadzētu atkal pievērsties kd. kādreiz jau tas murgs [cerams] beigsies.
see ya:)

sūdīgs moments.

visi citi cilvēki aizgāja skatīties filmu, a man te jāsēž un jāraksta sasodītais kursa darbs. bet tā jau nav mana vaina, ne?
damn.
kurš man lika skatīties filmas, dzert alu un izlikties, ka nekas nav jādara, kad vēl bija bišķiņ vairāk laika nekā 1,5 diena līdz nodošanai?
kojas. kojas. kojas. kojas. es mīlu kojas!
fuck.
ir tik draņķīgi. bet zin kā - kad atnāk Aglona ar savu jocīgo sejas izteiksmi, Filipa j-kngs atnes tēju vai Unda paprasa, vai es neesmu slima, ka visu dienu guļu.. tad paliek tā labi būt šeit un ir jauki:)
dzīve tomēr ir skaista, mīlīši.

plastilīns

ir varen jauka lieta. var mīcīt un tā.
miegs nenāk. kkā atkal ir sagadījies, ka ir 7.31 no rīta, bet es vēl neesmu aizgājusi gulēt. dīvaini gan. laikam vajadzētu kko savā dzīvē uzlabot [piem, iešanu laicīgāk gulēt vai nepīpēšanu vai kafijas nedzeršanu nonstopā vai citu kko]. ai, nafig. kamēr kojas, tikmēr greiza dzīve.
noskatījāmies filmu Blindness. spēcīgi. kad cilvēkiem neatliek nekas cits, kā paļauties uz izdzīvošanas instinktu, tad paliek pretīgi.
toties šahtjors ir kruts. es viņam iedevu koju atmiņu kladi, a viņš tur iezīmēja dīvainu kubiku un pat neparakstījās. oriģināli:D
es laikam beigšu tgd drukāt visu, ko man nevajadzētu drukāt, paskatīšos vai kursa darbs nav uzrakstījies pats no sevis un tad..it kā vajadzētu iet gulēt, bet kkā nenāk meigs. draņķība.