par tiem oktobriem

vai šī pilsēta ir izdomāta vien tādēļ, lai tu tajā bezgalīgi
attālinātos no manis? starp savandītām gultām,
kur viss tik nekārtīgs un paviršs kā burti, apgāzti saknēm gaisā,
un rāmas upes ieplūst istabās, kur šis tas ir sataupīts arī mums:
pelējums uz grāmatu vākiem, ķēdītē ievērts krustiņš,
kura gūsteknis no tā nokāpis pats.

es vienmēr esmu zinājis, ka šeit,
jā, tieši šeit tu man sāpēsi
pa īstam.

/Arvis Viguls/

līča sindroms.

cik fakin negodīgi ir tas, ka tieši pēc tādām naktīm jāstrādā tieši visgarākās stundas. katra minūte kā gads velkas, nevar izturēt.

loģiski, ka vakars ievilkās. loģiski, ka bija vēl vairāk alus. loģiski, ka es no rīta biju gatava paskriet zem mašīnas, lai tikai varētu palikt gultā. pēdējā saprāta palieka mani atrunāja. tas ir, es pati esmu sev saprāta palieka.

baaac. nolādētais otrās dinas sindroms.

un vispār. Līcis laikam nav mana stihija.

kā par spīti ārā spīd sasodīti lieliska saule, bet man visu dienu jāsēž telpā, kurā ir aizlīmēti logi. nu labi, pa ceļam uz darbu saule diezgan žilbināja acis. es ar savu kefīra paku rokā, pusdzīvo sejas izteiksmi un ne pārāk brašo soli izraisīju līdzjūtīgus skatienus katrā trešajā pretimnācējā. pārējie vai nu neskatījās, vai arī vienkārši viņiem ir vienalga. nu pareizi. visiem taču viss ir vienalga. iesākumā mēģināju lasīt. palasīju kādu stundu. likās, ka tā stunda ir galīgi mūžīga. un vēl man uznācā ārprātīgs miegs. kompis visu nedaudz uzlabo.

vai kāds nevarētu man atnest rosolu?traki jauki būtu.

svētie un grēcīgie

kā jau tas daždien šai pasaulē gadās, arī manā dzīvē pienāca brīdis, kad reliģijai vismaz nākamos 3 mēnešus jākļūst par manas ikdienas daļu. katru pirmdienas vakaru, līdz tapšu iesvētīta. nē, es negrasos precēties. kaut gan tas varbūt nebūt nemaz tik slikti. nevar zināt, kamēr nepamēģina.

tātad. es neesmu īstena kristiete. neesmu arī ateiste. drīzāk piederu tai grupai, kas tic, ka 'kaut kas' tur augšā ir, var to saukt arī par Dievu, tikai nevienojiet tam klāt visu to pārējo baznīcu būšanu. mācītāja kungs to vakar izskaidroja ar to, ka šī cilvēku grupa ir vienkārši nomaldījusies un nav spējusi pārkāpt pāri tai sienai, kas ved pie Dieva. es gan teiktu, ka cilvēki ir kļuvuši pārāk reālistiski un aizdomīgi. arī brīnumiem un laumiņām neviens vairs netic.

reliģija vispār ir diezgan saudzīgi runājama tēma. reiz ar savu vīrieti sāku par to runāt. hm. gandrīz vai pārāk skaļās balsīs jau aizgājām, jo izrādījās, ka mūsu viedokļi šai jautājumā diez ko nesakrīt. tad pēkšņi un no skaidrām debesīm sāka zibeņot un diezgan ārprātīgi ducināt pērkons. lika aizdomāties. lielais vairums teiktu, ka, nu, sagadīšanās taču. vīrietis, savukārt, ieteica labāk paklusēt, kamēr mani vēl nav debesu dusmas ķērušas:)
kā tas īstenībā ir, drošvien zina tikai Malders un Skallija.

lai nu kā, 5.decembrī es kļūšu par pilntiesīgu draudzes locekli. cheers!:)

jo vairāk snieg, jo vairāk tiek.

"Bums! Bums! Bums! - viens nāk pa kāpnēm lejā. Pakaļkājas viņam gaisā, pakausis - bums! bums! - sitas pa kāpieniem, jo Kristofers Robins velk viņu aiz priekšķepas. Cik viņam zināms, nekādas citas iespējas tikt pa kāpnēm lejā nav, kaut gan reizēm liekas, ka ir, un viņš šo iespēju atrastu, ja vien varētu kādu mirkli nebumsīties un par to padomāt. Bet padomāt nevar - bums! bums!" /A. A. Milns "Vinnijs Pūks un viņa draugi"/

sasodītā harmonija, kur Tu esi palikusi?visi saka - rutīna, nu, jā, tā jau tas vienmēr notiek, tā jau tam jābūt.
neticu.
nu neticu, ka tam tā ir jābūt. ja vien ir gribēšana, katru dienu var padarīt skaistu ar tiem sīkumiem taču. nav jau uzreiz jālidinās debesīs. to gan vienmēr nevar darīt. [var aizlidot par augstu un netikt vairs lejā]. bet tie sīkumi. nav jau arī svarīgi, KO tādu izdarīt, bet gan KĀ. nu mazliet.. un ar vienu pusi jau ar nepietiek. jo vairāk es daru, jo mazāk tas jūtams. es tik ļoti cenšos labot to visu, ko esmu sastrādājusi, bet, tā vien šķiet, ka karmai ir tikai viena doma prātā - atriebties. ko sēsi, to pļausi.
varbūt šai dzīves mācību stundai tuvojas starpbrīdis. jau atkal. varbūt.. varbūt, ka tuvojas kursa beigas. gribētos vēl tik daudz no tā visa izvilkt un apgūt, bet.. ar vienu pusi jau nepietiek.

dogma

Es nesaprotu, kā vīrieši vispār var būt nopietni. Viņiem pie ķermeņa karājas tā maigā, garā manta, kas paceļas un nolaižas pati pēc savas gribas. Ja es būtu vīrietis, es nepārtraukti pati par sevi smietos.
/Joko Ono/

[nosperts]

1. Paņem 24 paciņas ar prezervatīviem un saliec cilvēku ratiņos, kamēr viņi neskatās.

2. Uzstādi visus modinātājus, lai tie sāk skanēt, ar 5 minūšu intervālu.

3. Izlej tomātu sulu uz grīdas virzienā, kas ved uz sieviešu tualeti.

4. Pārvieto 'Uzmanību! Slapja grīda' zīmi uz vietu, kur ir paklājs.
5. Kad pārdevējs pajautā vai tev nevajag palīdzību, sāc raudāt un kliedz: ''Lieciet taču visi mani mierā!''
6. Kamēr rokās nes daudz lielu nažu, pajautā pārdevējam, kur te var atrast anti-depresantus.

7. Aizdomīgi klaiņo starp veikala plauktiem un klusītēm dungo 'Mission Impossible' dziesmiņu.
8. Noslēpies starp drēbēm un kad kāds meklē kaut ko, saki: ''Izvēlies mani! Izvēlies mani!''
9. Kad kaut kas tiek paziņots pa skaļruņiem, apsēdies uz zemes, saķer galvu un kliedz: ''Nēēē! .... atkal tās balsis!''
10. Ieej uzlaikošanas kabīnē, aiztaisi durvis, pasēdi tur kādu brītiņu un tad kliedz: '' .... te beidzies tualetes papīrs!''


goda vārds, vismaz viens no šitiem jāpamēģina:D

well.

The idea is to die young as late as possible.